Vienam kungam bijis simts zaķu, un viņš nevarējis nevienu ganu dabūt, kas spētu to simtu noganīt. Bet vienu dienu taču atnācis kāds ganu zēns, kas apņēmies viņus noganīt. Kungs vaicājis: "Ja tu noganīsi, cik tad maksas gribēsi?"

"Sieku naudas - ne vairāk, ne mazāk!" Labi, solījis arī to sieku.

Bet krusstēvs zēnam bija iedāvinājis mazu stabulīti; ar to varēja brīnuma lietas ganos izdarīt. Un tā tai dienā, līdz ko ganāmos zaķus izdzinis, kungs pakaļ, uzstādams, lai dzenot zaķus mežā ganīt, ne te klajumā! Bet kur nu zaķus mežā noganīsi? Kā iedzen - visi izklīst pa malu malām, ka ne redzēt. Cits tagad būtu nezin kā sabijies, bet zēns par to ne ausis nepaceļ. Viņš izņem savu krusttēva stabulīti, pastabulē drusku - zaķi bizo kopā kā putenis un paliek tik rāmi kā sapīti, neklīst ne traki vairs.

Tā viņš saganījis labu laiku. Bet kungs brīnum ēdies par to, ka šim zaķi neklīstot un - ko domāt - pierunājis savu gaspažu, lai tā ejot zēnam - ja vairāk ne - vienu zaķi izkrāpt, arī viņam pietikšot.

Labi, gaspaža apvelkas vecās drēbēs, ka nepazīst, aiziet pie gana un plijas un lūdzas kā rūgta nāve virsū, lai jel vienu vienīgu zaķīti pārdodot. Zēns pārdomā, pārdomā - beidzot pārdos arī vienu. Gaspaža ieliek zaķi kurvī un smiedamās stiepj mājā. Bet tiklīdz nu būtu turpat pie vārtiem, te zēns pastabulē savu stabulīti un tā zaķis klupdams, krizdams no kurvja ārā un atpakaļ pie citiem zaķiem.

Gaspaža noplātās vien un izstāsta kungam, kā noticis. Bet kungs domā: "Viņa īsti gudri nav pratusi izdarīt, tādēļ iešu pats."

Otrā dienā kungs apvelkas vecās drēbēs; uzkāpj vecai ķēvei mugurā un jās zaķi izkrāpt. Aizjāj pavisam nepazīstams: vai nevarot par labu maksu vienu zaķi pārdot? Kālāb ne? Ja viņš nobučojot savai ķēvei asti, tad tūliņ. Neko darīt, jābučo, ja grib zaķi dabūt. Un tā nu nobučo to asti, paņem zaķi un jās mājā. Bet līdz labi pie vārtiem, te tilu, tilu! zēns iestabulējas un zaķis nāk griezdamies atpakaļ.

Kungs dusmās nezin vairs, ko būtu izdarījis. Tūliņ sauc zēnu mājā un par to spīti liek viņam izēst pilnu istabu ar mīklu. Zēns saka: "Es izēdīšu gan, bet kas man par to kļūs? Vai dosi tad man savu meitu par sievu?"

Kungs domājis: "Tikpat viņš ēzdams pārēdīsies un nobeigsies - varu droši vien meitu piesolīt," un piesolījis arī.

Bet ko zēns? Kad to dabūjis dzirdēt - augšlēkām uz mīklas istabu prom, stabulīte no kabatas ārā un nu reizes trīs papīkstina stabulīti tai modē, kā peles un žurkas mēdz pīkstēt. Un tā, līdz to padarījis - kur gadījušās kur ne - peles un žurkas lēveņiem vien, lēveņiem pie mīklas šurp un tikai ņemas. Necik ilgi - mīkla istabā patērēta, ka nav ne godīgas smakas, jāsaka, vairs.

Otrā rītā kungs nāks lūkot, kas ar mīklas ēdēju noticis - atron: darbs padarīts un zēns tik vesels, ka smej vien. Nu šis sadusmojas vēl vairāk un nedos vis apsolīto meitu. Ja varot pilnu maisu melu piemelot, tad dabūšot viņa meitu! Labi, zēns mierā.

Otrā dienā kungs tīšām saaicina visus savus radus un tad visu priekšā liks zēnam melus melot. Sanāk radi, atnes maisu un nu zēns sāks: "Gaspaža atnāca pie manis zaķi pirkt, nopirka, nesa mājā, uzpūtu stabulīti, zaķis atbēga atpakaļ - tie ir vieni meli. Otrā dienā pats kungs, zaķi pirkdams, nobučoja ķēvei - - "

"Diezgan melots! diezgan melots! Še mana meita!" kungs iejaucās starpā un neļāva zēnam izteikt, ka ķēvei asti bučojis, jo tas šim radu priekšā būtu par lielu kaunu bijis.

Un tā nu attapīgais ganu zēns apņēma kunga meitu par sievu un dzīvoja laimīgi.