Reiz tēvam bija trīs dēli: divi gudri, bet trešais muļķis. Tēvs sūtīja dēlus mežā malku cirst. Gudrie brāļi ienīda muļķīti, un kādu dienu viņi norunāja atstāt muļķīti vienu mežā, lai redzētu, vai viņš vakarā zinās pārnākt mājā. Bet muļķītis drīzi vien pārnāca mājā.
Otrā dienā pie tēva ieradās viens bagāts kungs un salīga muļķīti par lielu algu zaķus ganīt, kas vakarā visi mājā jāpārdzenot. Vakarā pārnāca mājā gudrie brāļi un sāka muļķīti izsmiet, teikdami, ka šis nemaz nevarēšot zaķus ar skaitu noganīt. Muļķīti viņi arī nemaz ganos nelaida, bet gāja jaunākais gudrais brālis.
Nākošās dienas rītā kungs izskaitīja zaķus, un gudrais dēls tos dzina uz birzi. Vakars pienāca ātri, bet no zaķiem nebija vairs ne vēsts. Gudrais nu nāca bez zaķiem mājā. Pa ceļu ejot, viņš satika vienu vecenīti, kas lūgusi: Palīdzi man šoreiz, man ļoti sāp viens zobs, izrauj man to!"
"Liec mani mierā, man nav vaļas kulties ar taviem zobiem," viņš dusmīgi atcirta.
Pie kunga nogājis, viņš teica, ka visi zaķi ir nozuduši. Kungam nu pašam vajadzēja zaķus uzmeklēt.
Nu gāja otrs gudrais dēls par to pašu algu kungam zaķus ganīt. Kungs ar skaitu viņam nodeva zaķus. Gudrais dēls aizdzina tos birzē, bet nu zaķi aizskrējuši katrs uz savu pusi. Pienāca vakars, bet zaķi nerādījās. Mājā nākdams, viņš satika vecenīti, kas lūdza izraut slimo zobu, bet gudrais dēls dusmīgi atteica, ka viņam nav laika ar viņas zobiem kulties. Pārnācis mājā bez zaķiem, viņš teica kungam, ka zaķus noganīt esot pardaudz grūti, viņš nevarot tādu darbu izpildīt. Kungam atkal pašam vajadzēja savus zaķus meklēt.
Nākošā dienā nu muļķis grib iet zaķus ganīt, bet tēvs ar gudrajiem dēliem negrib to laist, teikdami: "Gudrie nevarēja zaķus noganīt, kā tad tu, muļķi, domā tik grūtu darbu izdarīt? Tu vēl apmaldīsies, dabūsim vēl pašu meklēt."
Bet muļķītis pastāv uz savu un grib tomēr iet zaķus ganīt. Beidzot tēvs arī atlaiž viņu, lai iet. Kungs izskaitīja zaķus un lika tos muļķītim dzīt uz birzi. Zaķus turp dzenot, viņš satika vecenīti, kas lūdzās: "Mīļo dēliņ, palīdz man šoreiz, man ļoti sāp viens zobs, izrauj man to!"
Muļķītis arī paņēma zobu un izrāva. Tad vecenīte teica: "Tā kā tu man paklausīji, es tev došu šo stabulīti ; ja tu uzpūtīsi rupjo galu, tad visi tavi zaķi skries katrs uz savu pusi, ja pūtīsi smalko galu, tad viņi visi atskries pie tevis atpakaļ. Ja tev šī stabulīte kādreiz pazūd, tad tik pasaki: "stabulīte, pacelies!" tad tā atkal būs tavā kabatā. Šo stabuli nevienam nerādi!" vecene vēl piekodināja.
Muļķītis papūta rupjo galu, un visi zaķi skrēja katrs uz savu pusi. Pienāca vakars, viņš paņēma stabulīti un papūta smalko galu, visi zaķi skrēja atpakaļ, ka čabēja vien. Muļķītis bija tik priecīgs, ka dziedādams dzina zaķus uz kunga pili. Visi brīnījās, ka muļķis varējis zaķus noganīt, lai gan viņa gudriem brāļiem tas neizdevās.
Otrā rītā kungs atkal izskaitīja zaķus un muļķītis tos aizdzina uz mežu. Pienāca pusdiena muļķītis papūta uz stabules smalkā gala, jo gribēja redzēt, vai nāks visi zaķi pie viņa kā vakar, vai ne. Zaķi nu nāca, ka brikšēja un brakšēja. Viņš uzpūta atkal rupjo galu, lai zaķi ietu mežā un ēstu. Vakarā muļķītis uzpūta stabules smalko galu un dzina visus zaķus mājā. Mājā pārnācis, viņš katru reizi stabulīti labi noglabāja, kā to vecenīte bija piekodinājusi. Gudrie brāļi gribēja noskatīties, kā viņš var zaķus noganīt. Kad muļķītis dzina zaķus uz mežu, viņa brāļi līduši viņam nopakaļus pa krūmiem. Muļķis tos pamanīja un sāka viņus izsmiet, ka viņi nevienu vakaru nav pārdzinuši zaķus mājā, bet viņam gan zaķi labi ēdot un nekur neskrienot prom. Gudrie brāļi lūdza, lai šiem pastāstot, kā viņš zaķus varot noganīt. Muļķītis nekā viņiem nestāstīja, un tie aizgāja tikpat gudri, kā bija atnākuši. Viņš tagad bija jau sakrājis daudz naudas, bet ar brāļiem nekādās darīšanās neielaidās un cītīgi glabāja savu stabulīti.
Vienu dienu kungs sūtīja savu meitu, lai viņa noskatās, kā muļķis var noganīt zaķus. Meita tēvam vakarā pastāstīja, ka muļķītim ir tāda savāda stabulīte, ar ko viņš ir sasaucis un aizdzinis zaķus. Kungs nu prasīja pašam ganam, kā tas varot zaķus noganīt, bet arī tam viņš neizstāstīja.
Kādu rītu viņš nevarēja atrast stabuli, jo vakarā nebij labi noglabājis. Viņš arī bija aizmirsis vecenītes vārdus, ar kuriem stabuli varēja dabūt. Muļķītis ilgi to meklējis un pēdīgi atradis to kunga kumodē. Nu viņš atkal gāja ganos un vakarā visus zaķus pārdzina mājā. Kungs gribēja, lai muļķis viņam stabuli pārdod, bet tas nav ar mieru. Kādā citā vakarā kungs viņam solīja dot savu meitu un daudz mantas. Kungs arvien prasīja, lai viņam pārdodot stabulīti. Beidzot muļķītis kungam pārdeva par pieciem sidraba rubļiem. Kungs tad teica: "Zaķus ganīt tev es vairs nelikšu, tu dabūsi manu meitu par sievu."
Tagad muļķītis bija bagāta kunga znots un lepnas pils jaunais saimnieks. Gudrie brāļi vēl vairāk neieredzēja savu brāli viņa lielās laimes dēļ.
Pēc kādiem gadiem vecais kungs nomira un muļķītis dzīvoja par kungu ar savu jauno saimnieci.