Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri un viens muļķis. Tās valsts ķēniņam bija skaista meita. Ķēniņš izsludināja, ka dos meitu tam, kas pratīs noganīt viņa divpadsmit zaķus. Dēlu tēvs to izdzirdējis, sūta arī savus gudros dēlus laimi izmēģināt.

Pirmo dienu ganīt iet vecākais dēls. Tēvs tam iedod līdz labus ēdienus. Pienāca brokastu laiks un gudrais iesāka turpat ganos ēst. Pie viņa pienāca veca, veca vecenīte, un lūdza, lai arī viņai iedod ko uzkost, jo neesot vēl brokastis ēdusi. Gudrais dēls atbildēja, ka ēdiens tikko viņam vienam pietikšot, viņam neesot ko dot citiem, un tā vecenītei viņš nekā neiedeva. Kad ne, ne, vecenīte iet atpakaļ mežā, bet arī visi zaķi viņai pakaļ: Gudrais dēls aiziet pie ķēniņa un pastāsta, ka zaķi ir pazuduši. Par to ķēniņš liek gudro dēlu nopērt un tad atlaiž to mājās.

Otrā dienā iet ganīt otrs gudrais dēls, bet tam iziet tāpat kā pirmam: zaķus nenoganīja un dabūja pērienu.

Trešā dienā muļķītis saka tēvam, ka arī viņš grib iet zaķus ganīt. Tēvs un gudrie dēli smējās par muļķīti, teikdami: "Kur nu muļķis zaķus noganīs?" Tā nu viņam nekā nedeva līdz ēšanai. Bet muļķītis salasīja garoziņas un aizgāja pie ķēniņa.

Ķēniņš tam sacīja: "Kad tie gudrie brāļi nevarēja zaķus noganīt, kur tu, muļķis, noganīsi? Bet ja nu gribi pērienu dabūt, ej arī zaķus ganīt."

Muļķītis aizdzen zaķus mežā un grib ēst brokastis, te vecenīte klāt un lūdz arī viņai ko iedot. Muļķītis pasaka, lai viņa tik sēžas klāt, un iedod tai kādas garoziņas. Abi divi paēd. Vecenīte pieceļas un saka: "Par tavu labo sirdi es tev došu šo stabulīti. Kad es iešu mežā, zaķi nāks man līdz; bet kad tev zaķi vajadzīgi, uzpūt tik stabulīti, tad zaķi atkal atskries pie tevis."

Vecenīte ieiet mežā un zaķi aizskrien viņai līdz. Vakarā muļķītis grib zaķus dzīt mājās, papūš stabulīti un zaķi ir klāt. Ķēniņš redzēdams, ka muļķītis dzen zaķus mājā, ļoti brīnējās, ka tas zaķus noganījis. Bet kas viņam, ka tik zaķi veseli! Viņš saka muļķītim: "Tev, kā muļķītim, par vienas dienas ganījumu nevaru dot savu meitu par sievu, tev jāgana vēl divas dienas."

Mājās tēvs un gudrie dēli brīnējās, kā muļķis varējis zaķus noganīt, bet muļķītis nesaka ne vārda. Otrā dienā viņš atkal salasa garoziņas un iet zaķus ganīt. Ap brokasta laiku vecenīte klāt un lūdz brokastis. Muļķītis atkal viņu pacienāja ar savām garoziņām. Kad vecenīte gāja prom, viņa sacīja: "šodien nāks kāda sieva zaķus pirkt, bet lētāk neatdod, kā par simtu rubļu. Pēc brīža šī sieva būs atkal klāt un gribēs pirkt zaķi, bet tu lētāki neatdod, kā par divi simti rubļu. Tā sieva būs pati ķēniņene."

Vecenīte aizgāja. Pēc brīža viena sieva klāt un prasa zaķi. Muļķītis ar mieru zaķi pārdot, bet ne lētāki kā par simtu rubļu. Beidzot sieva arī dod simtu rubļu un aiziet ar zaķi. Bet ne cik ilgi - pārdotais zaķis atskrien atpakaļ. Pēc kāda laika sieva klāt un prasa vēl vienu zaķi, pirmais viņai esot pamucis. Muļķītis tagad zaķi nepārdod lētāk kā par divi simti. Sieva tik daudz negrib dot, bet beidzot tomēr samaksā divi simti un paņem zaķi. Uz vakara pusi muļķītis sāka bēdāties, ka zaķis nav vēl atskrējis. Uz pašu mājās dzīšanu pārdotais zaķis tomēr atskrēja atpakaļ.

Trešā dienā muļķītis nopirka labus ēdienus un baltmaizi par dabūto naudu, jo viņš gribēja labi pacienāt vecenīti. Brokastu laikā vecenīte atnāca un muļķītis viņu labi paēdināja. Vecenīte pateicās un sacīja, ka nākošā dienā viņam būšot kāzas, un lai arī viņu neaizmirstot ielūgt. To teikusi, vecenīte nozuda. Vakarā muļķītis pārdzen zaķus mājā, un ķēniņš tagad ir ar mieru dot viņam savu meitu. Nākošā dienā muļķītis apprecēja ķēniņa meitu un dzīvoja ar viņu laimīgs.