Kāds kungs bija ļoti liels zaķu mīļotājs, viņam bija daudz apradinātu zaķu, un šiem viņš turēja ganu. Kungs bija gauži nikns cilvēks, jo tiklīdz kā gans vienu zaķi bija pazaudējis, tad viņš to lika nožagarēt un aizdzina projām. Pēdīgi tam gadījās gans, kam neviens zaķis neizgaisa, šim ganam bija tāda maza stabulīte, ar ko viņš pūzdams zaķus saķēra un ar tiem apradinājās. Kad viņš ar stabulīti pūta, tad visi zaķi, lai kurā malā būdami, bija tam riņķī apkārt.

Kungs reizu, gribēdams puiku pārbaudīt, apģērbās svešās drēbēs, ka lai tas šo nepazītu, gāja pie tā un prasīja, lai pārdod vienu zaķi, kungs jau to nedabūšot zināt, tādēļ šim nekas nebūšot kaitēt. Puika pavisam to negribēja darīt, bet kad kungs, tā sakot, uzmācās, tad viņš noķēra vienu zaķi un pārdeva svešajam. Svešais, zaķi paņēmis, aizmaksāja naudu un tad steidzās uz māju. Kad tas jau kādu gabalu bija pagājis, tad gans sāka pūst ar stabulīti. Zaķis, to dzirdēdams, sāka plosīties kā traks kungam pa klēpi; viņš tam spēra ar kājām, koda ar zobiem un to nežēlīgi saskrambāja, kamēr tas viņu palaida vaļā. Kungs ar gluži saplēstām un asinainām rokām nonāca mājā. Puika vakarā, to redzēdams, prasīja kungam: "Cienīgs kungs, kas Jūsu rokām vainas?"

Kungs atbildēja: "Man tās gauži sāpēja un es liku ragus uz tām."

Puika gan manīja, no kā kungam rokas asinainas, viņš atdeva kungam naudu un izstāstīja savu joku. Kungs bija gauži priecīgs un piedeva puikam; viņš vēl to paskubināja arī uz priekšu palikt par tik uzticamu zaķuganu.