Vienam tēvam ir trīs dēli: divi gudri, viens muļķis. Reiz ķēniņa princese paliek slima un ķēniņš sapņo, ka princesi ar zelta ābolu varot izārstēt. Viņš izlaiž pa visu savu valsti ziņu, ka tas, kas zelta ābolu atnesīšot, dabūšot viņa princesi par sievu. Vienu rītu tēvs izceļas un ierauga pie loga zelta ābeli ar trim zelta āboliem. Viņš norauj trīs ābolus un iedod katram dēlam vienu, lai ietu pie ķēniņa. Papriekš iet vecākais dēls. Viņš paņem rieceni maizes, ieliek zelta ābolu vācelītē un iet ēzdams. Netālu no pils tam piestājas vecs vīriņš un prasa: "Ko ēdi? Dod man ar!"

"Vai visiem varu maizi piedot!" dēls dusmīgi atbild un nedod.

"Ej, ej, dēliņ, lai Dievs tev palīdz!" vecais nomurmina un pazūd. Šis nu aiziet pilī un saka ķēniņam, ka zelta ābolu atnesis. Ķēniņš aicina iekšā lai parādot. Attaisa vāceli vaļā, meklē ābolu; bet ābola vietā zaltis saritinājies vācelē. Ķēniņš sapiktojas un izdzen krāpnieku par durvim laukā. Otrā dienā iet viduvējs dēls ar ābolu un paņem arī maizi līdz. Vecais vīriņš arī piestājas un prasa: "Ko ēdi? Dod man lai!"

"Vai katram varu maizi piedot?" tas atcērt vecītim.

"Ej, ej, dēliņ, lai Dievs tev palīdz!" vecais nomurmina un pazūd. Viduvējs dēls nu ieiet pilī, attaisa vāceli un grib ķēniņam ābolu dot; bet ābola vietā zaltis saritinājies. Ķēniņš arī šo izdzen pa durvim laukā. Trešā rītā iet muļķītis uz pili. Viņš ieliek ābolu vācelītē, paņem maizi un soļo lēni lēni ēzdams. Te vecais vīriņš atkal klāt un prasa: "Ko ēdi? Dod man lai!"

"Še vecīti viss, es jau iekodu savu tiesu!"

Vecītis paņem maizi, iedod muļķītim stabulīti un tad pazūd. Muļķītis aiziet uz pili un saka, ka zelta ābolu atnesis. Ķēniņš domā, ka atkal kāds krāpnieks atnācis un tādēļ saka: "Ja tev ābols būs, tad princesi dabūsi; bet ja ne, tad kakls nost!"

Taisa vācelīti vaļā - ir ābols, ka viz vien. Ķēniņš tūdaļ izdziedē princesi un grib kāzas taisīt. Bet ķēniņiene princesi pie tāda nelaiž, sacīdama: lai papriekšu izganot balto zaķi. No rīta muļķītis gana balto zaļi. Līdz pusdienai zaķis ēd itin brangi un dienas vidū iznāk pati ķēniņiene pie gana apprasīties, kā klājoties.

"Labi klājas! Kas nu tādu sesku nenoganīt!"

Ķēniņiene drīzi aiziet uz mājām, bet zaķis, ko tik māk, tai pakaļ. Muļķītis gan skrien priekšā, bet neko nelīdz.

"Kad tevi deviņie!" viņš iesaucas, "jārauga stabulīte pūst, redzēs, ko tad viņš darīs,"

Līdz ko stabulīti pūš, zaķis nāk, ka kūp vien atpakaļ. Saulei rietot baltais zaķis tā pieēdis, ka kukst vien. Viņš pārdzen to mājā un no rīta notura kāzas ar princesi.