Viņos laikos bija puika ar ļoti lētu galvu. Vienreiz puika bija izmaucis, ganos iedams, tādu stabuli uz divpadsmit balsim. Brīnum jauki skanējusi šī stabule, tā ka pašam nākuši brīnumi, kur tāda izdevusies. Nu pūtis, nu pūtis - beidzot iedomājies : "Kuš, kuš! Vai nevarētu savas aitas mācīt pēc stabules dancot?"

Un - ko domāt - tā puika sācis tik iet aitu baram apkārt un stabulēt. Aitas klausījušās, klausījušās - uz vienu reizi jandāliņš gājis vaļām: visas lēkājušas vienā mukā. Vakarā pārdzinis mājā: tēvs, māte puikam čuprā: kādēļ šodien aitas nemaz neesot pieganītas? Šis neko. Tai dienā pusgodam pārgājis bez pēriena.

Bet otrā dienā, vadzi, puika nevar nociesties: stabulē, lai plīst, un aitas danco kā trakas. Pārdzen mājā, tēvs, māte kājās: kas tā par bezkaunību - nevarēs aitas pieganīt! Lai tik nu nākot šurp - bez mācības vairs nevarot pārlaist.

Neko darīt - kas pelnīts, jādabū. Bet trešā dienā tas pats Dievs ganībās: puika stabulē un aitas lec. Tomēr nu izgāja zēnam nelabi: tēvs bija atnācis klusu apskatīties, kas ganībās īsti notiekas; un līdz pamanījis, ka šis tur tīšām aitas dancina, tā stiba rokā un nu labi iebrīdinās. Bet zēns bija manīgāks, nelaidās vis stibai tik tuvu: labāk laida ļekas vaļām un aizbēga no tēva.

Bēga, bēga - beidzot atdūrās pret dziļu upi. Bet - laime ar tādam - bija ieraudzījis necik tālu no tās vietas mazu laiviņu. Ko nu gaidīt? - Tūliņ laiviņā iekšā un laiž pa straumi uz leju. Tomēr cik tālu taču brauksi? Bail, ka jūŗā neiebrauc, tādēļ vienā vietā kāps labāk pie laika ārā. Izkāp, izskatās: tukša vieta. Neko citu, ies uz priekšu. Iet tādu gabalu, satiek vilkaci, kam suns skrien pakaļ.

Tas suns bijis cilvēks, bet vilkacis viņu par suni nobūris. Ātrumā zēns nemaz nezinājis: vai vilkacim ceļu griezt, vai ko darīt. Bet drīzi apķēries un sācis stabulēt. Un tos priekus tagad! Vilkacim tūliņ bijis jālec tīri kā trakam. Bet cik ilgi leksi? Pēc laba laika vilkacis atkritis augšpēdu, elsis un pūtis. Tagad suns pametis ar acim, lai nelaiž vis tā vaļām; zēns sapratis to un tūliņ ņēmis vilkaci labi nomizot, ka nevarējis ne lēti uzcelties.

To redzēdams, suns no priekiem iesaucies: "Tad tā labi! Kāp tik nu man mugurā, aiznesīšu tevi pie ķēniņa. Ķēniņš tad tev prasīs kādu amatu vēlies: vai zaķus ganīt, vai par suni būt? Tu atbildi: zaķus ganīt! par tik un tik lielu samaksu!"

Labi - zēns kāpis sunim mugurā un aizjājis pie ķēniņa. Ķēniņš prasījis: kā labāki gribot, vai zaķus ganīt, vai par suni būt?

"Gribu zaķus ganīt!"

"Nu, cik tad algas prasīsi?"

"Kas nu par algu? Dod man savu meitu par sievu, tad jau diezgan būs."

Ķēniņš domājis: "Var jau arī solīt meitu, tikpat tu nenoganīsi."

Tā salīguši. Suns vēlāk prasījis: "Nu, kā palika?"

"Tā un tā!"

"Tas labi! Tagad nogriez man kaklu, tad atradīsi svilpīti; ar to uzpūti, ja kāds tiektos tev zaķus atņemt, jo šis ķēniņš ir tas pats vilkacis, ko mežā mizoji."

Zēns paklausījis, nogriezis sunim galvu. Un tos brīnumus! Apakš suņa galvas bijusi cilvēka galva un aiz cilvēka galvas gadījies cilvēka rumpis. Turpat arī izkritusi maza svilpīte.

Otrā dienā ķēniņš izdzinis no krūmiem simtu zaķu, lai nu ganot! Bet zaķi nemaz mierā nostāvēt.

"Pag!" zēns iesaucies un sācis pūst savu stabuli. Tūliņ zaķi sākuši lēkt un lēkt, salēkuši cauru dienu un nedabūjuši nekur aiztikt. Pret vakaru iznākusi ķēniņa meita, par nabadzi pārģērbusies, un kaulējusi vienu zaķi sev. Zēns izmeklējis labu zaķa veceni un atdevis nabadzei. Šī stiepusi uz mājām; bet līdz pie vārtiem - zēns uzpūtis svilpīti: tā zaķis, kūliņus mezdams, atpakaļ.

Otrā dienā ķēniņš izdzinis no krūmiem divisimti zaķu; tie tāpat klīduši. Bet zēns stabulējis un zaķiem bijis jāsalec cauru dienu - nedabūjuši nekur aiztikt.

Pret vakaru ķēniņš pats iznācis vienu zaķi kaulēt. Zēns ātrāk nedevis, kamēr ķēniņš izdarījis tādu darbu, kas vīram ne pagalam neticis.

Ķēniņš par to sadusmojies un pakampis pats zaķi; bet zēns ar svilpīti iesvilpies - tūliņ zaķis atpakaļ! Nu ķēniņš gudrojis zēnam atriebties: licis trešā dienā pilnu maisu ar valodu pierunāt. Bet zēns nemaz nesabijies, paņēmis maisu un sācis savu dzīves gājumu stāstīt. Stāstījis, stāstījis - līdz nācis pret to vietu, kur bijis jāstāsta, kā ķēniņu (vilkaci) mežā mizojis, ķēniņš apturējis: viņš atdošot savu meitu par sievu, bet lai tik tālāk vairs nestāstot, esot jau maiss pilns.

Labi! Kas zēnam liela vajadzība? Nestāstījis arī un tā dabūjis ķēniņa meitu par sievu un dzīvojis laimīgi.