Vīram ar sievu bija tikai viens dēls, kas, mātei mirstot, palika bārenītis. Tēvs apprecēja atkal jaunu sievu un piedzīvoja vairāk bērnu. Pamāte nevarēja padēlu ieraudzīt un apmeloja to vīram, ka tas mazos bērnus sitot. Pēdīgi viņa piespieda aizvest bāreni uz mežu. Vecais saka dēlam: "Nu, dēls, iesim uz mežu ogu lasītu!"

Tēvs paņem cirvi, dēls groziņu un abi aiziet uz mežu. Kad ieiet dziļā mežā, tēvs saka: "Tu nu lasi ogas, es cirtīšu žagarus. Kad būsi pielasījis pilnu groziņu, tad paklausies, kur es cērtu, nāc pie manis un iesim kopā uz māju!"

Dēls arī paklausa un sāk lasīt ogas. Kad pielasa pilnu grozu, tad sāk klausīties, kur tēvs cērt žagarus. Aiziet uz to vietu, kur dzird troksni, bet izrādās, ka tikai vējš dauza piesietu zaru pie koka. Ir jau vakars un puika nezina ceļu uz māju. Labu laiku viņš maldās, tad noliekas mīkstās sūnās un aizmieg. Kad viņš rītā pamostas, viņam dikti gribis ēst. Viņš atrod putniņus perēklī un grib ēst tos, bet vecais putniņš ļoti lūdzās: "Neaiztiec vis manu bērnu, es tev būšu palīdzīgs."

Puisēns arī neaiztika putniņu un gāja tālāku. Iedams viņš atrada skaistu beku un teica: "Es tevi apēdīšu."

Beka lūdzās un sacīja: "Neēd vis manis, es tev būšu palīdzīga."

Tālāk ejot viņš saķēra upē vēzi un gribēja to apēst. Bet vēzis atkal lūdzās: "Neēd vis manis, es tev bušu palīdzīgs."

Tā ejat no vienas vietas uz otru, bija jau atkal vakars pienācis. Pēdīgi puisēns ierauga uguni, iet uz uguns pusi, atrod mazu mājiņu un iet tur iekšā. Mājiņā dzīvo veca vecenīte, kas to labi paēdina un noliek gulēt. Rītā vecene prasa puisēnam: "Vai tu negribi pie manis palikt un manas ķēvītes paganīt?"

"Kā nu ne? Labprāt!" puisēns atbild.

Tad vecene iedod puisēnam sešas ķēves un saka: "Še nu aizdzen šās ķēves uz to lauku, bet sargā labi, jo viņas var viegli aizbēgt un pazust."

Puisēns nu paliek laukā, ķēves ganīdams, bet vecene aiziet uz māju. Šis gana, gana, kamēr uznāk miegs un aizmieg. Kamēr puisēns guļ, tikmēr ķēves sabēg biezā mežā un pazūd. Puisēns izmeklējas pa visām malām, nevar atrast un sāk raudāt. To raudāšanu bija putniņš sadzirdējis. Tas tūliņ atlaižas šurpu un prasa: "Ko tu raudi, kas tev noticis?"

Puisēns atbild: "Man bij ķēves jāgana, bet kamēr es gulēju, ķēves ir pazudušas."

"Neraudi vis, gan es ķēves dabūšu," putniņš to mierina un sāk meklēt ķēves. Drīz vien viņš tās dabū un izdzen no meža, bet puisēns tās pārdzen mājā un ielaiž stallī. Vecene nāk pretī un prasa: "Vai noganīji ķēvītes?"

"Noganīju."

"Lūk, kur man labs gans!"

Pēc vakariņām vecene dzen puisēnu otrā istabā gulēt, bet pati iziet ārā. Tur nu viņa baŗ un kaunē ķēves, ka tās nevarējušas noslēpties. Tās atkal stāsta, ka puisēnam esot putniņš palīdzējis. Puisēns to visu noklausās un nu saprot, ka vecene ir ragana un ķēves viņas meitas.

Otrā rītā notiek tāpat. Puisēns aizdzen ķēves uz ganību, drīz vien aizmieg un ķēves saskrien mežā. Puisēns pamostas, nevar ķēvju atrast un sāk raudāt. Sadzird beka mežā, sāk lieliski augt un izspiež ķēves laukā. Puisēns pārdzen atkal visas ķēves mājā, bet nu ragana lamā tās bez gala. Ķēves nu apsolās izskriet mežam cauri un paslēpties ūdenī.

Trešā rītā puisēns atkal aizdzen ķēves uz ganību, tad aizmieg pēc kāda brīža un ķēves par to laiku pazūd. Nu puika atkal meklē raudādams pa visām malām, bet nekur nevar atrast. Šoreiz vēzis bija sadzirdējies puikas raudāšanu, sāka kniebt ķēves pa ūdeni, kamēr tās visas izskrēja no upes ārā. Puisēns pārdzen atkal ķēves mājā.

Ragana nu nostāda visas savas meitas rindā un liek, lai puisēns izvēlas to meitu, kas viņam labāk patīk. Puisēns izvēlējās pašu pēdīgo, kas bija bārenīte. Tā nu viņš apprecēja bārenīti un dzīvoja ar to laimīgi.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir pārrakstīta rakstu valodā. P. Š.