Vienu vecu zaldātu atlaiduši no dienasta, gājis uz māju. Ķeizars viņam vēl devis trīs rubļi naudas. Bet iedams, zaldāts saticis vēzi; tas lūdzies, lai šim dodot vienu rubli naudas, par to šis vajadzīgā brīdī palīdzēšot. Zaldāts padomājis, ka maz gan ir pašam naudas, bet arī iedevis vēžam vienu rubli. Necik tāli nepagājis, saticis ērgli, kas lūdzies, lai dod vienu rubli naudas. Zaldāts arī iedevis; ērglis apsolījies vajadzīgā brīdī palīdzēt.

Un vecais zaldāts dzirdējis, ka vienam ķēniņam esot tādas kazas, kuru neviens nevarot noganīt; un ka ķēniņš tam, kas tās nogana, 500 rubļu maksā. Tas steidzies turp. Aizgājis, ķēniņš smējies, kā šis tāds vecs, stīvs vecis var kazas noganīt?

Izlaidis kazas, vecis ganījis, norā ganījis, bet te kazas tikpat kā ar spārniem aizskrējušas, par mazu brītiņu no kazām ne vēsts. Vecītis nelicies ne zinot, staigājis pa noru un svilpojis. Vakarā nācis ērglis ar vēzi; ērglis skriedams sitis ar spārniem kazas un vēzis atkal kājas ar savām spīlēm kniebis, kazas palikušas tik rāmas, ka vecītis viegli pārdzinis visas.

Nu ķēniņš devis vecītim apsolītos 500.