Zaķu gans.

10. A. 570. Alfreds, Tautas pasakas, 1893, 3 (1).

Vecākiem bija divi dēli. Vecākais bija ļoti darbīgs un labsirdīgs, bet jaunākais slinks un nežēlīgs.

Reiz tēvs ar lielkungu salīga lielu pulku aitu ganīt. Pirmā dienā viņš sūtīja uzcītīgo dēlu uz muižu aitas ganīt. Jauneklis arī paklausīja un devās rīta agrumā ceļā. Uz muižu ejot, ceļš gāja gar vienu purvainu dīķi. Te viņš ieraudzīja vienu vecu, nespēcīgu vīru, līdz krūtim muklājā iestigušu, kas ar vāju balsi sauca pēc palīdzības. Jauneklim bija gan ļoti jāsteidzas, lai vēl laikā nonāktu muižā; taču viņš par veco iežēlojās un ar lieliem pūliņiem izvilka to no muklāja. Sirmgalvis iedeva tam par pateicību mazu sudraba svilpīti, sacīdams: "Cita nekā tev nevaru dot, bet ņem šo pašu svilpīti, vajadzībā būs derīga."

To sacījis vecais pazuda un jauneklis gāja savu ceļu tālāk. Muižā nonācis, viņš tūliņ lika paziņot lielkungam, ka esot atnācis aitas ganīt. Lielkungs lika izlaist lielu pulku aitu no kūtim uz ganībām un stingri piesacīja jauneklim uzmanīt, ka kāda aita nepazūd, citādi viņš dienas algas vietā dabūšot krietnu pērienu.

Ganība, kur aitas bija jāgana, izskatījās kā puķu leja, un jauneklis domāja, ka te viņam gluži maz darba būšot. Bet tikko aitas bija no laidariem ārā tikušas, tās tūliņ kā trakas iesāka skriet uz netālo mežu. Gans gan devās kliegdams vien viņām pakaļ, bet nevarēja nevienas panākt. Jau viņam uznāca bailes, ka nu pazudīšot visas aitas, kad vēl īstenā laikā iedomāja sirmgalvja padomu: "Ņem, būs vajadzībā derīga!"

Viņš paņēma svilpīti un sāka svilpt - te visas aitas atskrēja atpakaļ un ēda mierīgi līdz vēlam vakaram Vakarā viņš gāja, priecīgi svilpodams, uz muižu un visas aitas tam pakaļ.

Lielskungs to aicināja pie sevis un iedeva pilnu maku zelta par labo ganīšanu. Uzcītīgais dēls pārgāja priecīgs mājā un rādīja tēvam ko bija nopelnījis. Tēvs viņu par to ļoti uzslavēja.

Otrā dienā tēvs sūtīja slinko dēlu aitas ganīt. Gar muklāju ejot, arī viņš redzēja nespēcīgo sirmgalvi dūņās iestigušu, kas lūdzās pēc palīga. Bet sliņķim ne prātā nenāca tam palīdzēt; viņš to vēl izlamāja un aizvilkās palēniņām tāļāk.

Kad viņš nonāca muižā un aizdzina aitas uz ganību, tās piepeši sāka skriet uz mežu. Gan viņš sauca, gan skrēja aitām pakaļ, bet viss velti! Aitas saskrēja mežā un pazuda. Sliņķis tām arī tālāk pakaļ neskrēja, kā līdz meža malai. Tad viņš aizgāja pie lielkunga un izstāstīja, kas noticis. Lielskungs lika to krietni nomizot un aidzīt pie kāķa.