Dzeivuoja div bruoļi: vīns gudrs un ūtrs muļkis. Reiz atguoja kungs nu muižas un pīsacēja, lal ūtrā dīnā aizīt vīns nū bruoļim kungam vušku ganītu.

Pyrmuok guoja muļkis. Cēļēs nū reita agri un laidēs īt uz muižu, beja juoīt par puru. Ejūt muļkis padzierda, ka nazkas sauc pēc paleiga, paguoja tuoļuok un redzēja vecīti īstygušu dyuņuos. Tys vecīts lyudza, lai viņu izvalk, muļkis ari izvylka vecīti nu dyuņus un izmozguoja. Tod vecīts muļkīšam īdeve stabulīti un pamuocēja, kai byus vuškas ganīt. Muļkīts aizguoja uz muižu, kungs viņam īdeve lelu pulku vušku ganīt, bet tuos vuškas beja valni un kungs ari beja valns. Kai tik izlaide vuškas nu klāva, juos aizskrēja vysas uz mežu, ka muļkis viņu vairuok naredzēja par vysu dīnu. Atguoja vokors, muļkīts suocja stabuļuot un sasalasēja vysas vuškas un jis atdzyna vysas uz muojom.

Ūtrā dīnā vajadzēja īt uz muižu ūtrajam gudrajam bruoļam. Laidēs jis īt, guoja par puru un nazkaids cylvāks saucja pēc paleiga, bet gudrais i golvas napagrīze. Tys beja pats Dīvs. Izlaide kungs viņam ganīt lelu vušku pulku, a vuškas kai skreja, tai aizskrēja uz mežu. Gons natyka jūs redzēj's ni par dīnu, ni ari vokorā. Atguoja vokorā gons uz muižu bez vuškom, bet kungs pīsacēja gonu nūpērt tikkū dzeivu. Kunga sulaiņi ari nūpēre gonu, un palaide jū uz muojom tikkū dzeivu.