14. A. 311. 570. No Seces. L. P. V, (116, 3).

Vienam tēvam trīs meitas un viens dēls. Meitas aizprecēja tālu tālu. Reiz dēls saka: "Iešu sievu precēt aiz trim ķēniņa valstim."

Labi. Ieiet pirmā ķēniņa valstī, atron savu vecāko māsu, pie platas upes aizprecētu. Māsa prasa: "Kur iesi, brālīt?"

"Iešu sievu precēt aiz trim ķēniņa valstim!"

"Vai brālīt, tev klāsies nelabi; tur gan dzīvo daiļa meita, bet to velns tura cieti savā pilī. Tomēr ja tu tur nokļūsi, uzsauc pils sargiem: "Kas ķers - paliks klibs un akls; kas iesauksies - paliks kurls un mēms!"

Labi. No rīta brālis ieiet otrā ķēniņa valstī un atron savu otru māsu. Tā tāpat saka. Trešo dienu, trešā valstī atron trešo māsu; tā arī izmāca, kā jārunā, un vēl parāda ceļu uz svešu, svešu pili, kur meklētā mīt. Pie pils brālis uzsauc sargiem: "Kas ķers - paliks klibs un akls; kas iesauksies - paliks kurls un mēms!"

Sargi nepačipstēt vairs, ielaiž nepretojušies pilī. Jau tūliņ pirmā pils istabā ierauga daiļu meitu. Šim tā patīk, tā patīk, un tā uz pēdām bildina par līgavu. Labi. Meita nu iedod brūtgānam atslēgas, piekodinādama: "Visur ej, tikai tai istabā ne, kas ar lūku aizsieta!"

Bet brūtgāns tev klausīs! Izstaigājas pa vienu istabu, pa otru - ne, vajaga vēl lūku istabā līst. Bet līdz durvis atvēris ierauga velnu, saistītu trim važām, un re, pirmās važas patlaban jau atraisās pašas no sevis. Otrā dienā brūtgāns, pa istabām staigādams, atkal nevar nociesties neiegājis lūku istabā un šoreiz velnam atraisās otras važas. Trešo dienu, kā atveŗ durvis - velns vaļaam un tā, paķēris puiša līgavu, sēdina savai gaŗai ķēvei mugurā un, kur nu nesīs, to nemaz nezin. Te par laimi tai pašā acumirklī skrien vilks no tās puses, kur trešā māsa dzīvo, un nokož gaŗai ķēvei ceturto kāju. Velns tiecas vilku veikt; bet tamēr brūtgāns ar līgavu aizmanījušies.

Ceļā brūtgāns prasa: "Saki, kur velns tādu milzu ķēvi rāvis? Tai jau viens solis jūdzi arī nekas."

"No raganas, no raganas, laikam, īsti nezinu. Bet te, ne visai tālu dzīvo tāda ragana, kam trīs vareni kumeļi. Ja tu trīs dienas tos izganītu, tad ragana atdotu vienu mums par jājamo zirgu un velns ar klibo ķēvi vairs mūs nepanāktu, jo tiem kumeļiem arī katrs solis pusjūdzi gaŗš."

Labi. Viņš ganīšot gan, lai vedot pie raganas! Nu iet, iet te ierauga ceļa malā trīs vilkus kaujamies ap kazas galvu. Brūtgāns uzsauc: "Ko kaujaties?"

Jā, viņi nezinot nemaz, kam galva piekrītot, kam ne. Bet brūtgāns pāršķeļ galvu trīs vienādās daļās: "Še jums ir!"

Ak tu žēlīgais tētiņ! vilki tīri ārprātā, cik priecīgi. Tāda nedzirdēta gudrība! Kas to būtu cerējis, ka galva šitādi dalāma? Par to labumu nākamās dienās būšot katrā nedienā - visur, visur palīdzēt; lai tikai iesaucoties: "Kur mani vilki?" tūliņ steigšoties.

Labi, labi! Šie patencina un iet atkal. Gabaliņu tālāk ierauga trīs vanagus ap pīles galvu kaujamies. Brūtgāns uzsauc: "Ko kaujaties?"

Jā, viņi nezinot, kam galva piekrītot, kam ne. Brūtgāns pāršķeļ galvu trīs vienādās daļās: "Še jums ir!"

Ak tu žēlīgais tētiņ! vanagi tīri ārprātā, cik priecīgi. Tāda nedzirdēta gudrība! Kas to būtu cerējis, ka galva šitādi dalāma? Par to labumu viņi būšot nākamās dienās visur palīdzēt, lai tikai iesaucoties: "Kur mani vanagi?" tūliņ steigšoties.

Labi, labi! Šie patencina un iet atkal. Gabaliņu tālāk ierauga trīs vēžus ap zivtiņu kaujamies.

"Ko kaujaties?"

Jā, viņi nezinot; kam zivtiņa piekrītot, kam ne. Brūtgāns pārcērt zivtiņu trīs vienādās daļās: "Še jums ir!"

Ak tu žēlīgais tētiņ! vēži tīri ārprātā, cik priecīgi. Tāda nedzirdēta gudrība! Kas to būtu cerējis, ka zivtiņa šitādi dalāma? Par to labumu viņi būšot nākamās dienās visur, visur palīdzēt, lai tikai iesaucoties: "Kur mani vēži?" tūliņ steigšoties.

Labi, labi! Nu noiet pie raganas un nolīgst tā: ja trīs dienas spēšot kumeļus izganīt, tad vienu dabūšot par jājamu zirgu. Labi. Sāk kumeļus ganīt - nekā noganīt, nekā darīt. Ganībās visi kumeļi paliek par kazām un mežā iekšā.

"Pag, pag!" gans iesaucas, "zinu gan, kur mani vilki!"

Tūliņ vilki klāt. Gans nu sanes trīs asis malkas, sakrauj sārtā, aizdedzina un liek vilkiem kazas atnest - būšot svilināt. Viens divi vilki iznes kazas no meža, iemet ugunī, un re, liesmās kazas atkal paliek par kumeļiem. Vakarā ragana sadzen kumeļus pirtī un peŗ ar slotām, bārdamās: "Knišļi tādi, kādēļ nepalikāt par kazām?"

"Jā, kā tad! Nu ej, ej, pacieti tu, kā viņš mūs svilināja," kumeļi ēdas pretim.

No rīta izdzen atkal kumeļus - kumeļi paliek par pīlēm un ezerā iekšā. Bet gans sakrauj sārtu, aizdedzina un iesaucas: "Kur mani vanagi?"

Tūdāļ vanagi klāt, noķer pīles un iemet sārta ugunīs. Pīles svilst, svilst - beidzot paliek par kumeļiem.

Vakarā ragana iedzen kumeļus pirtī, peŗ ar slotām un baŗas: "Knišļi tādi, kādēļ nepalikāt par pīlēm?"

"Jā, kā tad! Nu ej, ej, pacieti tu, kā viņš mūs svilināja!"

No rīta izdzen atkal kumeļus - kumeļi paliek par zivim un jūŗā iekšā.

Bet gans sakrauj sārtu, aizdedzina un iesaucas: "Kur mani vēži?"

Tūdaļ vēži klāt, noķer zivis un iemet sārta ugunīs. Zivis gruzd, gruzd - beidzot paliek par kumeļiem.

Vakarā ragana, kumeļus pirtī pērdama, saka tā: "Kas jau nu ir ir; bet nākamo rītu pataisīšu no jums to treknāko par vāju, to vājāko par treknu. Redzēs gan, kuru tad gans paņems. Tādēļ tu, mans labākais, izliecies rītu, vājos kaulus nēsādams, par labi gļēvu, pusnonīkušu, lai tevi nepaņemtu."

Bet gana līgava pirts tūvumā noklausās visu, kā ragana izmāca, un pasaka to savam brūtgānam. No rīta ragana dāvā treknāko ganam; bet šis ne: tas vājākais būšot rāmāks; kas par to, ka kauli un āda, gan uzkopšot.

Neko darīt - jāatdod. Abi nu uzsēžas kumeļā un aiziet kā putenis - ne kājas gandrīz kumeļam pie zemes nepieduŗas. Gabalu jājuši - dzird: velns nāk ar klibo, gaŗo ķēvi pakaļ, ka kūp vien. Bet šito kumeļu panākt gaŗai trijkājei gluži bija neiespējams. Velns labi paredz to, tādēļ griež gaŗo ķēvi atpakaļ un uzplijas raganai, lai pārvēršot divus atlikušos kumeļus par vilkiem un sūtot bēgļiem pakaļ. Labi. Vilki zibiņa ātrumā dzenas pakaļ un gandrīz jau panākuši. Bet brūtgāns bija gudrs; ceļa malā ierauga kazu ganāmies; šo mudīgi vien nokauj un pamet ceļā. Vilki atskrien . "Āre, kā panācām bēgļus - es jau teicu."

Un plānprātiņi pagrāba kazu un aizstiepa raganai. Bet - vai dieniņ - kur ragana pikta! "Stulbie tādi, kaut likuši kazu mierā! Ko tikai ierauga ceļa malā, tam mugurā! Tūliņ gulēt krupt, netikļi!"

Tā pārtika jaunie ļaudis laimīgi mājā un apprecējās.

P i e z ī m e. Vēl cits atstāstījis turpat, ka velns pils priekšā esot sakapājis brūtgānu mazos gabaliņos; bet viņa trīs māsas, ko todien apciemojis, atradušas brāļa miesas un nu katra atnesusi savādas zāles. Viena vāšu (pušumu) ūdeni, viena miroņu ūdeni, trešā dzīvības ūdeni. Ar tiem trim ūdeņiem brālis apmazgāts, uzlēcis dzīvs, iesaukdamies: "Bet ta tad maigi gulēju!" Velns tamēr līgavu aiznesis ar gaŗo ķēvi. Māsas teikušas, lai nedzenoties vairs līgavai pakaļ; bet brālis iesaucies: "Iešu gan, kas tur ir ir - vienreiz jau arī tikai mirst, ne divreiz."

Tā tad gājis līgavai pakaļ, izganījis pie raganas kumeļus un tad ar nopelnīto kumeļu panācis velnu, pārspējis un pārvedis līgavu sētā.