16. A. 570. V. Zacharska no G. Vrubļevska Kapeņu pag. Latvju kultūras kr.

Vīnam zemnīkam beja dāls un cīši smuks. Saucja jū par gudrū Juoni: jis nū mozu dīnu taisīja visaidus breinumus. Tāvs juo navarēja turēt sātā, par tū ka beja cīši nabogs un atdevja sovu dālu gonūs dzonuot gūvis.

Vīnu reizu, pavasara laikā, Juonis izdzyna gūvis teirumā. Jam jau tūlaik beja divdesmit godu. Juonis dzonoj pa mežu gūvis, svilpoj un veras, ka preti jam stuov lela pils. Īguoja Juonis tymā pilī un īraudzēja tī jaunu un smuku meitu. Juonis suoka vaicuot nu ituos meitas, kū jei vīna paša tymā pilī dora, un kai dzeivoj. Smukuo meita izstuostīja Juoņam sovu nalaimi, ka jū senejūs laikus, kad beja leli vaidi, nūzoga nu juos tāva, kurs beja kēniņš. Jū nūzoga valns un tai jei tagad dzeivoj. Vaicoj meitai Juonis: "Tu tagad vari nu šenis, kur gribi īt, tevi nikas nasargoj?"

"Na, navaru, jo es aizīšu, valns mani panuoks, tūlaik jis manis dzeivas napamess!" - soka meita: "Es varu īt tūlaik, jo kas atrass natuoli nu šenis upē nūsleicynuotu stabuli. Kas itū stabuli atrass yudenī un treis raizes svilpuos, tūlaik es varēšu īt, kur gribēšu!" - soka meita. Pasacīdama meita itūs vuordus ar vysu pili pazuda.

Juonis, kai stuovēja mežā, tai stuovēja. Sadūmuoja Juonis meklēt upē tuos stabules um izgluabt itū smukū meitu.

Suocjās vosoras dīnas. Beja korsts. Juonis dzonuoja gūvis pi upes, bet pats vysu dīnu staiguoja pa upi un meklēja tuos stabulītes. Tai jis meklēja daudz dīnu un golu golā atroda tū stabulīti. Tad aizguoja uz mežu, uz tū pat vītu, kur jis redzēja tū pili ar smukū meitu. Suocja Juonis stabulītē svilpuot. Pyrmū reizi īzasvilp - vyss mežs suocja rauduot un vysi putni puorstuoja dzīduot. Ūtru reizi īzasvilpa - vysa zeme suocja treisēt un rauduošana jau tyka klusuoka. Trešū reizi īzasvilpa - saule suocja speidēt un prīcīgi dzīduoja vysi putniņi. Juomis veras, ka pi juo īt tei paša smukuo meita un, pajēmuse jū aiz rūkas, soka: "Tu izgluobi mani nu valna, tagad es asmu vysa tova!"

Juonis beja cīši prīcīgs un jī abi aizguoja pi juos tāva, kurs beja tymā kēnestī par kēniņu. Kad īraudzēja kēniņš sovu meitu, jis nu prīcas nazynuoja, kū darīt. Meita izstuostēja sovam tāvam, ka jū izgluobja itys ganiņš, kura vuords ir Juonis. Kēniņš tyuleiņ saprecynuoja sovu meitu ar itū Juoni. Suoka kēniņa meita dzeivuot ar Juoni cīši labi un laimīgi.