Vīnu reiz vīns zemnīks izlaidja sovus lūpus teirumā, vēl da leldīņas. Pyrmuo leldīņas dīnu izguoja gonūs ganīt gūvis divi puikas: vīns beja mozs, ūtrijs - leluoks. Ganīja jī gūvis pa mežu, tur kur vacūs laikūs beja leli vaidi. Natuoļi nu tuos vītas beja upe. Puikas, staiguodami pa mežu, īraudzēja kalniņā nalelu caurumu. Tymā caurumā varēja redzēt divi klāvus ar zaltu izpušķotus. Pi klāva sēdēja vīna jauna un smuka meita, kura rauduoja un nu juos osoru tecēja upe. Leluokais puika gribēja pasasmīt par mozuokū puiku un satvēris nu juo golvas capuri, īsvīdja tymā caurumā, kur sēdēja jaunuo meita, bet pats aizskrēja prūjom. Mozuokais puika suoka rauduot un veras tymā caurumā. Tod izguoja tei jaunuo meita un soka: "Ej, puika, šur un pajem sovu capuri, es tev padūt navaru!"

Puika jai atbildēja: "Man baist zvēru!"

Meita ar pierstu padraudēja uz klāvu un pasaucja puiku pi sevis. Puika pīguoja tyvuok pi meitas un redz, ka tī pylni pakši pībārti ar zaltu un sudobru un uz sīnu pīkuorts daudz vacu vacu blišu. Meitiņa soka puikai: "Jo gribi, pajem sev naudas!"

Puika pajēmja saujiņu naudas un gribēja īt uorā, bet meita jam soka: "Jem, jem vairuok, nasabeist!" Puika pībēŗa pylnu sovu capuri zalta un vaicoj meitai: "Kuo tu te sēdi? Īsim kūpā!"

Meita jam atbildēja: "Es navaru, es esmu nūluodīta un man vajag sorguot kara īrūčus, es varu īt nu šenis tikai tad, kad kas dabuos itymā upē nūsleicynuotu kara stabulīti un ar tū stabulīti treis reizes spēlēs!"

Puika pasacīja meitai paldīs un nūskrēja, klīgdams sovu bīdru "Jezup! Jezup, verīs, kū es dabuoju par capuri un smukuos meitas!"

Puika prīcīgs nūskrēja uz sovu sātu, izstuostīja vysu sovam tāvam un atdevja jam pylnu capuri zalta. Salasīja zemnīki un nūguoja uz tū vītu, bet tī jau nikuo naredzēja.