Vienam lielkungam bija tāda meita, kas nekad nesmējās. Lielskungs apsolīja daudz naudas tam, kas viņa meitu iesmīdinātu. Kāds puisis, to padzirdējis, ielika zirni kabatā un gāja meitu smīdināt. Gāja, gāja - pienāca vakars; bija jāiegriežas svešā mājā pārgulēt. Iegājis istabā, prasīja sev un zirnim naktsmāju. Saimnieks neliedza, tikai zirni gribēja likt pie citiem zirņiem. Bet puisis tiepās: "Zirnim jāpaliek uz galda!"

Labi, nolika uz galda. Te rīta agrumā ienāca gailis un aprija zirni. Nu puisis zirņa vietā paņēma gaili un staigāja tālāk. Gāja, gāja - pienāca vakars; bija jāiegriežas svešā mājā sev un gailim nākts māju parunāt. Saimnieks neliedza, tikai gaili gribēja likt pie vistām. Bet puisis tiepās: "Mans gailis zelta gailis, tas liekams pie zosim!"

Labi, ielaida pie zosim. Te rīta agrumā lielais zosu tēviņš ieraudzīja gaili un noknāba to. Nu puisis gaiļa vietā paņēma zosu tēviņu un staigāja tālāk. Gāja, gāja - pienāca vakars, bij jāiegriežas svešā mājā sev un zosu tēviņam nākts māju parunāt. Saimnieks neliedza, tikai zosu tēviņu gribēja laist pie zosim. Bet puisis tiepās: "Mans zosu tēviņš ir zelta tēviņš, tas laižams pie aveniem."

Labi, ielaida pie aveniem. Te rīta agrumā lielais tekulis ieraudzīja zosu tēviņu un nobadīja to. Nu puisis zosu tēviņa vietā paņēma tekuli un staigāja tālāk. Gāja, gāja - pienāca vakars, bij jāiegriežas lielā muižā sev un tekulim nakts māju parunāt. Kungs neliedza, tikai tekuli gribēja laist pie aitām. Bet puisis tiepās: "Mans tekulis citu smakas negrib, tādēļ dod divas istabas: vienu man, otru tekulim!"

Kungs brīnījās: "Kādēļ tā? Tekulim īpašu istabu?"

"Jā, manam tekulim zelta vilna, tāds jāglabā istabā."

Labi, ielika īpašā istabā. Bet nakti kunga meita slepeni līda tekuļa zelta vilnu skatīties. Un patiesi tekulim bija gan zelta vilna. Kunga meita domāja: "Kas tad to zinās? Nocirpšu mazu sprodziņu zelta vilnas sev par rotu!"

Bet līdz pirkstus pielika, tie ieķērās zelta vilnā un netika vairs nost. Rītā puisis ņēma zelta tekuli un staigāja tālāk, bet kunga meitai bij jāiet līdz, jo nevarēja pirkstus no zelta vilnas izdabūt. Gāja, gāja - bija jāiet gar svešu māju. Tanī mājā saimniece cepa maizi un ieraudzīja gaŗāmgājējus. Viņa pasmējās: "Kas tie staigā!" un iesita ar lizi meitai, lai tak ejot nost no tekuļa! Bet lize palika pie kunga meitas un saimniece palika pie savas lizes.

Tā viņi gāja, kamēr sasniedza to muižu, kur lielkunga meita bija smīdināma. Muižā lielkunga meita, tādus nācējus ieraudzīdama, saņēma rokas un iesmējās dikti jo dikti. Pats lielskungs, to dzirdēdams, atdeva puisim solīto naudu. Nu puisis bija bagāts vīrs. Viņš atlaida saimnieci no lizes, lizi no kunga meitas, kunga meitu no tekuļa un tad steidzās mājā dziedādams.

P i e z ī m e. Tādu pašu pasaku uzrakstījusi Rīgā E. Žubeckaja un nodevusi A. Bērzkalnes krājumam. P. Š.