Impampis.

2. A. 571. Ūdris Jaun-Brenguļu pag. L. P. V, 370 (162, 2).

Pie kāda muižnieka dzīvoja puisēns. Tam bija balta kaziņa jāgana, bet viņš negribēja ganīt. Kungs nokūla puisēnu un aizdzina tīrumā kaziņu ganīt. Puika tīrumā stāvēja pie kaziņas un raudāja. Pienāca vecītis, vaicādams: "Dēliņ, ko raudi?"

"Kungs mani kūla, ka kaziņu neganot."

"Neraudi vis, dēliņ; še tev šī kūja, iespraud tīrumā, tad kaziņa paliks pie kūjas un neies nekur."

Puika iesprauda tīrumā kūju un pārgāja mājā; bet kaziņa palika pie kūjas un negāja nekur. Bet nu atkal nokūla muižkungs puisēnu un aizdzina tīrumā kaziņu ganīt. Puisēns saskaitās kūliena dēļ, aizgāja tīrumā, izrāva kūju un steidzās prom; bet kaziņa kā piesieta staigāja kūjai pakaļ. Gāja, gāja - iegāja ciemā; bija sestdienas vakars. Pašu laiku vīrieši bija noģērbušies, vēl meitas tikai pērās. Puisēns iedūra kūju pirts priekšā un pats ielīda pirtī nopērties balts. Bet meitas, puisēnu pirtī ieraudzīdamas, tā nobijās, tā nobijās. Tūliņ visas kliegdamas izskrēja ārā; bet skrienot viena piedūrās netīši kaziņai: tā palika pie kaziņas un netika vairs nost. Nu steidzās otra meita pirmo pestīt; bet līdz pirmai pirkstus pielika, netika vairs nost. Puisēns nopērās, paņēma kūju un griezās mājā; bet kūjai sekoja kaziņa un kaziņai sekoja meitas. Pārgāja mājā - muižkungs pretim: kur viņš tās meitas vadājot?

"Es jau viņas nevadāju - kaziņa vadā, es vadāju kūju."

Muižkungs sašutis pieskrēja meitas pestīt; bet līdz pirkstus piedūra, palika pie meitām. Bija jāiet gar kunga pili, kungs pretim: kur viņš to muižkungu vadājot?

"Es jau nevadāju - meitas vadā viņu, kaziņa vadā meitas, es vadāju kūju."

Kungs sašutis pieskrēja muižkungu pestīt; bet līdz pirkstus piedūra, palika pie muižkunga. Nu puisēns taisni gāja uz pilsētu ar visu baru.

Bet tai pilsētā dzīvoja vecs ķēniņš un tam bija neiesmīdināma meita. Ķēniņš tanīs dienas bija izziņojis pilsētā: "Kas manu meitu iesmīdinās, tam atdošu viņu par sievu un iecelšu par jauno ķēniņu."

Nu, zināms, nāca šādi, nāca tādi ķēniņa meitu smīdināt, bet velti: meitai lūpas ne vīpsnāt nepavīpsnāja. Tomēr it neviļot tagad puisēnam gadījās ķēniņa pilij garām iet. Ķēniņa meita, pie loga adīdama, pacēla acis un ieraudzīja neredzētus brīnumus: kūja pie puikas, kaza pie kūjas, meitas pie kazas, muižkungs pie meitām, kungs pie muižkunga. Viņa skaļi iesmējās un sauca ķēniņu: "Tēt, tēt, nāc skatīties, kādi te joki! Te jau smiekli bez gala."

Bet ķēniņš tūliņ iesauca puisēnu, sacīdams: "Tu esi mans znots! rītu būs kāzas un parītu būsi manā vietā ķēniņš."

Nu puisēns taisījās pats savās kāzās un iesita ar kūju kaziņai - kaziņa atgāja no kūjas, iesita ar kūju meitām - meitas atgāja no kaziņas, iesita ar kūju muižkungam - muižkungs atgāja no meitām, iesita ar kūju kungam - kungs atgāja no muižkunga. Visi pārgāja mājā; bet puisēns palika ķēniņa pilī par jauno ķēniņu un turēja kaziņu labi.