4. A. 571. A. Lerchis-Puškaitis Džūkstē-Pienavā L. P. I, 121 (92).

Viens saimnieks, ļoti liels dzērājs, prec pēc otra saimnieka māsas. Māsa grib iet, bet brālis pie tāda dzērāja nelaiž. No dusmām dzērājs rauga savu kaimiņu apmelot pie kunga, ka tas protot viņa dīķim, pašā pils dārzā, zeltu vāku liedināt. Kungs atsauc saimnieku uz muižu un pavēl dīķim zelta vāku gādāt. Šis, nabadziņš, apsēžas dīķa malā, raud un raud karstas asaras. Te uz reiz gadās vecs vīriņš - tas bijis Dievs - un prasa: "Kāpēc raudi?"

"Jā, kā neraudāt? Kaimiņš mani pie kunga apmelojis, ka protu šim dīķim zelta vāku liedināt."

"Dzērāji dzeŗ, dzērāji pļurkšķ! Vai tādēļ raudāt? Ej uz mājām, gan dīķim vāks gadīsies."

Vīriņš pazūd, dīķim vāks gatavs un kungs saimnieku glaudīt glauda. Saimnieks pāriet mājā - dzērājs jau priekšā: lai jau māsu neliedzot.

"Atstāj dzeršanu, tad māsu neliegšu!"

To nevarot apsolīt. Nu, kad nevar apsolīt, tad jādzer, kamēr citāds prāts gadās. Tomēr tādam tev prāts gadīsies. Aiziet pie kunga un apmelo atkal, ka viņa kaimiņš zelta dīķim zelta zivi zinot, kas ikdienas piecas zelta zivtiņas atnes.

Kungs sauc saimnieku uz muižu un pavēl dīķim zelta zivi gādāt. Šis, nabadziņš, apsēžas dīķa malā, raud un raud karstas asaras. Atnāk atkal vecais vīrinš un prasa: "Vai, kādēļ tad nu raudi?"

"Jā, kā neraudāt? Kaimiņš mani pie kunga apmelojis, ka protu šim zelta dīķim zelta zivi atrast, kas ikdienas piecas zelta zivtiņas atnes."

Dzērāji dzer, dzērāji pļurkšķ! Vai tādēļ raudāt? Še tev mazs dēlītis un mazs veserītis. Ja pārej mājā un ieraugi dzērāju uz krēsla, tad piesit ar veserīša pietes galu dēlītim - dzērājs tūlīt paliks pie krēsla un nespēs uz muižu skriet tevi apmelot. Bet ja gribi viņu vaļā palaist, tad piesit ar veserīša pinnes galu dēlītim."

Vīriņš pazūd, zivtiņa dīķi pļunkt! un kungs saimnieku glaudīt glauda. Saimnieks pāriet mājā - dzērājs jau priekšā: lai jel māsu neliedzot. Šis vairs neatbild ne vārdiņa - knauks! pie dēlīša. Dzērājs paliek pie krēsla un sauc māsu palīgā. Kā māsa pieskrien glābt, tā šis knauks! pie dēlīša. Māsa paliek pie dzērāja un sauc meitu palīgā. Kā meita pieskrien glābt, tā šis knauks! pie dēlīša klāt. Meita paliek pie māsas un sauc puisi palīgā. Puisis kopj zirgus, tas atskrien ar visu siena klēpi glābt. Bet, kā šis domā meitu nost raut, tā saimnieks knauks! pie dēlīša.

Nu impamps gatavs, un jāved uz muižu kungam rādīt. Impamps iet, impamps velkas gar paša dzērāja mājām, gar paša dzērāja kūtim. Kūts durvis vaļā, lopi nekopti: ne dzērājam kopējas, ne arī pašam vaļas kopt. Izskrien viena govs - ēdīs puisim siena klēpi, izskrien viens vērsis - ēdīs puisim siena klēpi: mans siens, mans puisis - knauks! pie dēlīša, impamps vēl lielāks. Impamps iet, impamps velkas pie paša kunga nama durvim. Kungs izskatās, kungs izsmejas un tad pavēl impampu izklīdināt.

Saimnieks piesit ar pinnes galu: impamps klīst kā spaļi uz visām pusēm; tik dzērājs no kauna nezin citur nekur tik ātri ieskriet - ieskrien turpat cūku kūtī. Saimnieks piesit pie pietes galu: dzērājs paliek pie cūkām un vēl dzer šodien pie vienas siles.