5. A. 571. M. Skrupska Saukā.

Vienam bagātam saimniekam bijusi viena meita. Viņa bija iemīlējusi sava tēva dienastpuisi. Kad tēvs dabūjis zināt par meitas mīlestību, negribējis par to ne dzirdēt.

Vienu dienu atbraucis bagāts precinieks un nu bijis tēvs ļoti priecīgs. Meitu spiedis ar varu iet pie tā. Tiek jau vīkštas lieliskas kāzas, un sūta puisi uz pilsētu iepirkties. Puisim atpakaļ braucot salūzt ilksis, viņš sēž un bēdājas, kā lai mājās tiek. Te viņš ierauga vienu vecīti nākam un tas prasa: "Ko tu te tik bēdīgs sēdi?"

Viņš izstāsta, kāda viņam nelaime ar ilksi notikusi. Vecītis teica: "Paņem to salūzušo ilksi, pieliec klāt un saki: kā bija tā lai paliek!"

Puisis paņem ilksi un pieliek un tūliņ tā palika kā bijusi. Vecītis teica: "Ko tik tu redzi, to tik pasaki, tūliņ tā paliks, kā tu būsi vēlējies."

Puisis pārbrauc ļoti priecīgs mājā.

Pēc kāzu vakara jaunais pāris iet uz klēti gulēt. Puisis uzlien augšā uz klēts un gaida, kad šie iet gulēt, un kad viņi apgulstas un apķeŗas, puisis no augšas klusi pasaka: "Kā bija, lai paliek!"

No rīta visi gaida jauno pāri ceļoties, bet nevar sagaidīt. Ies lūkot un atron abus saķērušos, bet nevar dabūt vienu no otra nost. Saimnieks sūta pēc vecas ārstenes, ko ļaudis turējuši par burveni. Puisis aiziet pēc burvenes, bet atpakaļ nākot, viņiem vajadzējis brist pār mazu upīti. Puisis brien pa priekšu un pēc tam vecene. Puisis jau bijis pārbridis un, atskatoties atpakaļ, ieraudzījis, ka vecene sacēlusi svārkus. Puisis klusi nosacījis: "Kā bijis, tā lai paliek."

Visi nu redz, ka vecene nāk ar saceltiem svārkiem, bet ļaudis domā, ka tas viss pie burvības piederīgs. Viņa pieiet pie jaunajiem, pieliecas un sāk burties. Tad puisis noteic: "Kā bija, tā lai paliek." Tā nu arī vecene tur paliek.

Neko darīt, sūta puisi atkal pie viena veca burvja. Tas atnāk ar gaŗu līku pīpi mutē, pastumj pīpi uz vieniem sāniem un pieiet vecenei pie muguras. Bet puisis norūca: "Kā bijis, tā lai paliek."

Nekā nevar darīt, jāved pie ārsta, nu ieliek visus četrus lielā kastē un ved. Bet viņiem jābrauc caur vienu muižu. Pašreiz meitas pirtī peŗas, bet ieraudzījušas savādos ratus, viena izskrien kaila ārā, tik slotu aizlikusies priekšā. Kur gadījusies kur ne pieiet kaza pie slotas un sāk lapas ēst. Puisis, redzēdams šādu skatu, teic: "Kā bija, tā lai paliek."

Aizbrauc pie ārsta, bet ārsts sūta atpakaļ, jo viņš neko nevarot darīt, un nu pārbrauc atkal visi mājā. Saimnieks tos redzēdams, nosolās: "Ja viens zinātu, kā tos var izšķirt, tūliņ dotu tam meitu par sievu."

Puisis nu saka uz saimnieka: "Ja jūs man dodat savu meitu par sievu, tad es zinu, kā viņus var izglābt."

Saimnieks nu ir ar mieru atdot tam savu meitu.

Puisis aiziet uz muižu, atlaiž meitu. Tad apmezdams līkumu, saplūc kaut kādas zālītes, pārnes mājās, liek uzvārīt un aiznes pats uz klēti. Tad izlej vārītās zaales un atlaiž visus vaļā. Saimnieks aiztrenc neriktīgo vīru un liek salaulāties ar puisi, un tā puisis dabūja saimnieka bagāto meitu.