6. A. 571. Skolnieks J. Dundurs Nīcā, K. Lielozola kr.

Reiz dzīvoja viens ķēniņš un tam bija kalps, uz ko viņš neturēja labu prātu. Lai varētu savu kalpu nomocīt, ķēniņš lika viņam katru nakti grūtus darbus darīt.

Vienu nakti viņš lika kalpam aizvelt divu veršķu tālumā milzīgu akmeni, kas bija tik liels kā māja. Kalps nogājis līdz šim akmenim, sāka raudāt, jo nespēja to pat pakustināt. Te pie viņa pienāk klāt vecs vecītis un prasa, kālab viņš tik ļoti raud. Kalps izstāstīja vecīšam savas bēdas. Vecītis kalpu pamācīja, lai iedzenot akmeņa plaisās trīs vadžus, tad akmens pats noiešot divi verstes. Kalps tā arī darīja un uzliktais darbs bija laimīgi padarīts. Ķēniņš brīnējās, kā kalps tik lielu akmeni aizvēlis.

Otrā naktī ķēniņš pavēl kalpam uzcelt zelta pili un apkārt izrakt zelta upi. Kalps nezinādams, ko darīt, sāka atkal raudāt. Pie viņa pienāca vecītis, kas reiz jau viņam bija izpalīdzējis, un prasīja, kāpēc šis raudot. Kalps pastāstīja, ka viņam par vienu nakti jāuzceļ zelta pils un jāizrok zelta upe. Tad vecis to pamācīja: "Apvelc ar nūju riņķī tai vietā, kur gribi pili celt; pirmam riņķim apvelc vēl otru, tad pils un upe būs gatavas."

Un tiešam tā notika: saulei lecot, kalnā mirdzēja zelta pils un tai apkārt zelta upe.

Trešo nakti ķēniņš liek kalpam uzmeklēt pripā. Kalps aiziet uz mežu un sāk raudāt. Vecītis atkal pie viņa klāt un prasa, kādēļ viņš tā raudot. Kalps pastāsta, ka viņam jāsameklējot pripā un viņš nemaz nezinot, kas tas ir. Vecais vīrs tad pamācīja, lai iet mājās un klusi uzkāpj uz istabas augšu, griestos lai izurbj caurumu un caurumā lai ietaisa spundu. Pa caurumu viņš var skatīties istabā un ja grib, lai tad aizšauj pripā cieti. Kalps visu tā arī padara un nu skatās pa caurumu istabā un redz, ka viņa sieva ar mācītāju dzer un dzied, te uzreiz mācītājs prasa sievai nakts podeli un uz tā uzsēžas. Kalps aizšauj pripā cieti un nu mācītājs vairs nevar piecelties. Sieva nāk viņam palīgaa, bet tikko tā rokas pieliek pie podeļa, kalps aizšauj pripā cieti, un arī sieva nevar rokas atraut. Uz palīgā saucieniem atskrēja dienastmeita, bet tikko tā rokas pielika, kalps aizšauj pripā cieti; arī kalpone vairs nevarēja rokas atņemt. Kalps, no rīta istabā ienācis, meitu palaida vaļā, bet mācītāju un sievu atdeva ķēniņam, lai tos labi pārmāca.

No tā laika ķēniņš neuzdeva vairs kalpam grūtus darbus un vīrs savu mūžu nodzīvoja laimīgi.