7. A. 571. No Honorātas Benedikta meitas, dz. 1866. g. Ludzas Stiglovas draudzē. W. Weryho, Podania Lotewskie. Warszawa 1892, 26.

Vienam kungam kalpoja sulainis, un par trim nokalpotiem gadiem dabūja tikai trīs kapeikas. Iedams pa ceļu, viņš sastop zaķi, kas tam jautā: "Uz kurieni iedams?"

"Nokalpoju kungam trīs gadi, un par šo laiku nopelnīju trīs kapeikas, tagad eju, kur acis rāda."

Zaķis viņam saka: "Iedod man vienu kapeiku, jo man ir jābrauc par kūmu."

Kalps viņam arī iedod vienu kapeiku. Iedams tālāk, viņš sastop lapsu, kas tam jautā: "Kurp iedams?"

"Triju gadu laikā nopelnīju trīs kapeikas, vienu kapeiku jau atdevu zaķim."

"Iedod man arī vienu kapeiku, jo man ir jābrauc par kūmu."

Kalps atdod viņai vienu kapeiku, iet tālāku un sastop vilku.

"Kurp ej?" jautā viņam vilks.

"Par trim gadiem nopelnīju trīs kapeikas, vienu kapeiku zaķim atdevu, otru lapsai un tagad eju tālāk."

"Iedod arī man kapeiku, jo esmu ielūgts par kūmu."

Kalps atdod pēdējo kapeiku un iet tālāk.

Iedams, viņš ierauga mazu istabiņu, ieiet tur iekšā un, nekā neatradis, nosēstas tur atpūsties. Pēc kāda brītiņa atskrien trīs raganas.

"Oho, šoreiz mums labs kumoss gadījies, lai atskrien māte, mēs viņu izcepsim."

Atskrien arī viņu māte, vecā ragana, pavēl meitām izkurināt pirti, aizvest tur kalpu un to nomazgāt. Meitas, izkurinājušas pirti, grib aizvest tur kalpu, bet viņš saka: "Ejat pa priekšu, es iešu jums no pakaļas."

Ragana ienāk kopā ar meitām pirtī un, nevarēdama sagaidīt kalpu atnākam, sūta vecāko meitu viņam pakaļ. Meita atskrien uz istabu, bet kalps ar skruķi aizsprosto viņai ceļu un viņa tiek it kā piekalta uz vietas. Nevarēdama sagaidīt pirmo meitu atpakaļ, ragana sūta otru meitu. Arī tā neatgriežas atpakaļ. Tad sūta trešo meitu, bet arī tā vairs nepārnāk. Beigās ragana sadusmojusies iet pati, arī viņu sagaidīja tas pats liktenis, kā viņas meitas.

Tad kalps paņem skruķi, velk to sevim līdza, kur tikai viņš iet, raganas nāk viņam pakaļ, it kā būtu piekaltas pie slotas. Tā viņš aizved viņas uz vienu ciemu. Te viņš iedams piedarbam gaŗām, ierauga velnu rudzus vētījam, kas strādāja nosvīdis un turklāt bez biksēm. Ieraudzījis raganas, velns aizskrēja viņām pakaļ un lūdza kalpu, lai viņš viņas ilgāk nemokot, bet lai atdodot tās labāk viņam.

Kalps atbild: "Labprāt, tikai nāc un paņem pats!"

Piegājis tuvāk, velns vairs nevarēja sprukt vaļā, bet, nostājies rindā, aizgāja kalpam līdza.

Kalps viņus aizveda uz otru ciemu, kur otrs velns piedarbā vētīja rudzus. Bet še priekšā bija sēta, par kuŗu viņiem vajadzēja tikt pāri; raganas par to pārlēca, bet velns uz tās pakārās.

Velns; kas atradās piedarbā, gribēja pirmajam palīdzēt ar lāpstu nokāpt no sētas, bet pa to laiku arī pats pievienojās pārējiem un vairs nevarēja tikt vaļā.

Tā viņi aizgāja uz pilsētu, kur kalps pārdeva skruķi kādam kungam. Tas, nekā nezinādams, paņēma skruķi ar visām raganām un velniem.