Vīnam kungam beja skaista meita. Jis gribēja muoneit jaunus puišus, lyka uzmaļavūt uz vuortu meitys bildi i pīrakstēja: "Kas atdzeivuos treis godi par kolpu; tam byus muna meita."

Cyti puiši ari atdzeivova treis godi, bet kungs sovys meitys nadūd.

Reizi vīns jauns puiss, īdams pa ceļi car [gar] muižas vuortim, īraudzēja tū biļdi. Daguoja kluot i suoka laseit, kas tī pīraksteits. Puorlasēja, īguoja pī kunga, suoka runuot ar kungu: "Prauda, kas tī uz vuortim pīraksteits?"

" Prauda, " kungs soka, "dzeivoj vīn!"

Tad tys puiss suoka dzeivuot pī kunga i atdzeivova treis godi. Jau juo aizdzeivuotijai meitai byus uz nuokūšas svātdīnas kuozas ar cytu, a tys puis's par kuozom nikuo nazynova. Kungs jū pasyutēja uz mežu pēc molkas, a mežs beja tuolu, kaidas nedēļas div kū braukt. Nūbrauce uz mežu, pastatēja zyrgus, daguoja pi bārza, atsavilka ar ciervi cierst bārzam. Bārzs suoka runuot: "Lyudzams, mani nacārt, es tev pasceišu lobu padūmu."

Puis's nūlaide rūkas, suoka breinuotīs, ka baarzs runoj, vorbyut, ka tī valns īleida. Tad bārzs jam suoka runuot: "Brauc uz sātu, tī īt kuozas, jem tovu aizdzeivuotū meitu. Tu vysod soki: "Kai ir, tai lai ir!" tūlaik tai i palyks. A kod teiksi: "Kai beja, tai lai ir!" - palyks vyss pa vacam."

Puis's uz reizi sāda zyrgūs un brauce uz sātu. Atbrauca uz sātu jau zem dīnys. Vysi guļ, vīn kungs staigova ar panari rūkā pa muižu. Kungs soka: "Kur tu tai dreiži atbrauci?"

Puis's uz kunga soka: "Es tai ilgi probēju. Kai ir, tai lai ir!"

Vysi guļ, naceļas da dīniškuom [pusdiena]. Kungs ar staigoj ar panari rūkā pa muižu. Tūreiz kungs sacēja uz sīvas: "Kas te taids ir, ka gosti navar celtīs, i es panara nūlykt?"

"Kas byus?" sīva sacēja, "vajagana īt da kuo nibejs, voi da popa, voi da varažbitkys" [baltkrievu vorožbitka, burve].

"Vajagana īt da popa," kungs soka i syuta puisi da popa.

Pops uz reizys apsavylka. Pī popa beja moza kēveite, uz kuo juot. Pops izsāda uz kēveites un juoj. Dajuoja pī upis, īguoja, yudinī, mierkst kuojas. Jis kuojas uzcēle uz kēvis mugoras. Tad puis's soka: "Kai ir, tai lai ir!"

Pops navar nūlaist kuoju zemī. Atjuoja pops, juodelej pa muižu, navar nikuo padareit. Tad kungs uz sīvu soka: "Vajagana īt da varažbitkai," i syuta puisi da varažbitkai.

Varažbitka apsavylka i laidēs ceļā. Tys beja pavasarā. Daguoja varažbitka pī upes, kladkis [baltkr. kladko, laipa] beja nūnastys, daguoja bryst. Pacēle rindukus da ceļu - mierkst, vajagana celt tuoļuok. Brīn tuoļuok, ceļ augšuokan, brīn tuoļuok, ceļ augšuokan, dacēle da pošam ūkstam. Puiss soka: "Kai ir, tai lai ir!"

Varažbitkai navar drēbu aplaist, īt sasacālusēs uz muižu ar plyku ūkstu. Īt car kulu [piedarbu], timā kulā beja rejnīks. Kai izskrēja nu kula, kai dūs ar slūtu varažbitkai pa plyku ūkstu, puiss soka: "Kai ir, tai lai ir!" slūta i dālypa pī ūksta.

Staigoj varažbitka pa muižu ar slūtu pī plyka ūksta, nikuo navar padareit. Tad kungs soka uz puiša: "Mož', ka tu kū nibejs zyni?"

"Na uz taida tu patyki, muoneidams jaunus puišus. Vai atdūsi meitu?" soka puiss.

"Nu, lai ir tova meita," tūreiz soka kungs.

Tod puiss soka: "Kai beja, tai lai ir!"

Uz reizys vysi cēlēs i rozbrauca pa satom, kungs nūlyka panari, pops nūkuope nū kēvis, varažbitkai atkryta slūta nū ūksta, jei nūlaida drēbis i aizguoja uz sovu sātu. Puis's apsaženējuos [apprecējās] ar kunga meitu i dzeivova laimeigi.