9. A. 571. D. Bochons Asūnes Peilānos. J. Rupjā krājumā.

Vīnam kēneņam beja meita, taida skaista, ka jai precinīku nikod natryuka, vysod beja pylns. Bet jei beja cīši skumeiga, nikod nasmējuos; kēniņs sacēja, ka tam jis atdūs sovu meitu, kuris jū īsmīdēs. Vīnam ļesņīkam [kr. mežsargam] beja dāls, toža [kr. arī] skaists kai kēneņa meita. Jis nūbrauce svātūs da kēneņa meitai, bet jej naīt aiz [kr. pie] ļesņīka dāla, kam tāvs pascēja: "Kas īsmīdēs munu meitu, tam atdūšu."

Reizi gadejuos ļesņīka dālam īt pa mežu. Jis īrauga kozu, bet koza taida skaista, ka vīna spolva zalta, ūtra sudobra, a radzeņi nū suokuma zalta da pusei, a tuoļuok sudobra. Jis aizzaruove aiz raksna kūka, bet koza napamanēja, ka tī ir cylvāks. Jej daīt pī tuo poša kīka, aiz kuruo stuov ļesņīka dāls, i suok berztīs. Ļesņīka dāls kozu nūgyva aiz rogu, i nūturēja, apmauce apaušus aiz rogu un purna un vede da sātai.

Ļesņīka dālu apspēja uz vītas nakts, jis nazynova, kur izīt nū meža. Maļdēdamīs pa mežu, jis atroda ceļu da popa [kr. priesteris] piļei, kur vysod da juobrauc ļaud's. Par nalelu laiceņu jis daīt kluot da pilei. Itei nūtikšana beja vosor, sastdīnas dīnā. Pops kai reize [kr. taisni] beja izguoj's uorā pastaiguotīs. Ceļaveirs lyudzēs, lai jū īlaiž puorgulēt, pops ar lobu patykšanu laiž gulēt. Bet vīn kaziņai vītas nav. Ļesņīka dāls soka, ka varēs jū pīsīt pļaviņā, kur pī piertis, pops i atļuove. Kaziņu pīsēja pļovā un guoja abadiv ustobā.

Par nalelu laiku izakurējuos pierts un sacēja īt uz pierti. Pops ar sovim divējim dālim lyudz ceļaveiru īt ar jūs uz pierti. Ceļaveirs i nūguoja ar jīm, par nalelu laiciņu atīt vysi četri nū piertis izamozgovušīs. Pēc tuo īt popīne ar treis meitys uz pierti. Juom pītryuka yudiņa. Tad muote syuta vīnu meitu pēc yudiņa, meita pajēme spaņus i īt pēc yudiņa. Jei aizguoja aiz piertis, kur beja oka, i īrauga kozu, kurai vīna spolva zalta, ūtra sudobra. Jei dūmoj poša sev: "Kur tei koza roduos aiz piertis, varbyut, ka maņ laime."

Jei pīskrīn pī kozas izraut spolvu, lai byutu kū aizspraust aiz capures. Kai ruove spolvu, tai dālypa pī kozas i navar atsarautīs. Muosas i muote gaida, kad atness yudini, a navar sagaidēt. Tad muote syuta ūtru meitu: "Ej tu, meitiņ, jei taida ir napaklauseiga rogona, ka maņis nikod naklausa."

Jei izīt nū piertis i īrauga, ka juos muosa stuov pīlypuse pī kozas un klīdz: "Muoseņ, atraun tu mani nū kozas."

Jei kai ruove, i poša pīlypa. Tai izguoja trešai meitai i muotei, kai tuom divējom muosom.

Pops ar sovim dālym gaida, gaida, bet nikai navar sagaidēt, kad atīs meitas nū piertis. Tad pops syuta vīnu dālu uz pierti pasavārtu, kas tī taids ir, ka naatīt nū piertis. Jis izguoja nu ustobas i īraudzēja, ka vysas muosas un muote pīlypušas pī kozas. Jis dūmoj: "Kas tī par valna goru ir?"

Jis kai rozaskrējuos nū vysa placa un dūmoj, ka atraušu - ni valna! pots pīlypa pī jūs. Cytim bruoļim izguoja taipat, kai pirmajam. Tad īs pats pops vārtūs, kas tī ir par valnu. Jis pajēme krapidlu [poļu kropidlo, ūdens svētījamā pindzeile] un īt puoterus skatēdams. Kai daguoja kluot un īraudzēja, kas tī par jūkim, vysi suoka klīgt: "Tēt’, atraun myus nū kozas!"

Jis paprīšku suoka svētēt un puoterus skaitēt. Jau jis svētēja, svētēja un puoterus skaitēja, skaitēja, tad suoka raut. Kai ruove, i pots dalypa pī jūs. Jau ir pīlypuši pī kozas: treis muosas, div bruoļi i pops ar popīni.

Ļesņīka dāils pa nakti puorgulēja, uz reita cēlīs paēde un taisuos ceļā. Jis jem kozu un vad prūjom da sovai sātai, a popa vysa saime īt raizē ar kozu nū pakaļes. Ļesņīkam vajadzēja īt pa mežu. Tymā laikā - kur bejs, nabejs - izskrīn valns. Jis dūmoj : "Kas te ir par jūkim, ka pī vīnas kozas septiņi cylvāki dalypuši."

Valns īsakērēs raut i dūmova: "Kai atraušu itūs cylvākus, tai raušu uz elni, man byus daudz prīka."

Valns kai ruove, tai pats dalypa pī jūs un navar vairis atsarautīs.

Ļesņīka dāls vad tuoļuok i jam laimējuos vest par vīnu suodžu. Jau jis puorvede par vysu suodžu, te - kur bejs, nabejs - izīt nū rejas rejnīks un īrauga, ka taida uz jīm smīkleiga vieršanuos. Tad pasavierēs nū pakaļes, redz: valns! Tyulen kar šyupli, skrīn da valna un suok valnam ar šynpli pērt pa pūdinīku. Jau pēra, pēra valnu, cykam pots dalypa pī valna. Jau ir vysa navysa dalypuši pī kozas ostoiņi cilvāki i deveits valns. Ļesņīks vad tuoļuok i davad da ķēneņa piļei.

Pī lūga sēdēja ķēniņa meita. Jis kai padvede itū armeju, ķēniņa meita aizzasmējuos: "A, ha, ha!"

Tad ļesņīka dāls paprasēja nū ķēneņa puotogas un suoka vysus nū ailes cierst. Kam tyka ar puotogu; bet valnmm par vysim cīšuok tyka. Ļesņīks soka: "Kuo tu ķērīs un kuo tev vajadzēja?"

Tad valns pastuosta ļesņīkam, kuo jam vajadzēja, kab byutum itūs cylvākus nūness uz elni, jam byutu lels pakvaļnys (uzslavas) vuords nū vacuo valna. Tad ļesņīka dāls vysus palaide nū kozas. Valns nūskrēja uz elni, rejnīks uz sovu sātu. Bet popa saime, skrīdama uz sātu, cyts uz cyta klīdz: "Nesaleipat, nesaleipat, kas myus tūlaik izšķiers!"

Tad ļesņīka dāls ar ķēneņa meitu apsaženējuos. Kai nūmyra kēneņš, jus suoka valdeit par vysu kēnesti.