Senejūs laikūs vīnā cīmā dzeivuoja vīns na cīši bēdīgs, bet arī na cīši boguots zemnīks. Jis beja vēl jauns naprecēts. Itam zemnīkam beja vīns bolts kai sudobrs uozīts. Vīnu reizi sadūmoja itys puiss vest sovu uozīti uz mīstjeņu un puordūt. Kai sadūmuoja, tai arī izdarēja. Vad puiss uz mīstiņu uozīti puordūt. Leidz mīstiņam beja tuoļi un par vīnu dīnu navarēja aizīt. Zemnīku ceļā aizspēja nakts un jis taišņi īraudzēja arī ustobiņu. Daguoja ar sovu uozīti pi ustabiņas un suoka praseit saiminīku atļaut jam puorgulēt par nakti. Saiminīks īlaidja ustobā ceļaveiru, bet uozītis palyka uorā staiguot pa pogolmu. Saiminīkam beja treis jaunas meitas, kuŗas tymā laikā beja piertī. Meitas piertī mozguojās un redz, ka nazkas stuov pi pierts durovom. Vīna meita izguoja un redz uozīti. Jei jū atdzyna nu pierts durovom, bet paša īguoja piertī un stuosta sovom muosom, ka pi jūs atguoja vīns uozīts. Vīna muosa izskrēja nu piertis pasavārtūs um redz, ka natuoli nu pierts stuov uozīts, bolts kai sudobrs. Meita, kaut bija plyka, pīskrēja pī uozīša un suoka nu juo muguras plēst boltū sudobra vylnu, bet atplēst nikai navarēja. Jei gribēja īt otkon atpakaļ piertī, bet navarēja nū uozīša nikai atīt. Tai meita palyka stuovūt pī uozīša pavysam plyka. Muosas navarēja juos sagaidīt. Izīt ūtra muosa un redz, ka muosa stuov uz vītas, jei arī daguoja da muosas un kai dalyka rūku, tai arī vairuok navarēja nu tuos vītas atīt. Ūtra muosa nyu arī palyka pī uozīša stuovūt. Trešuo meita taipat navarēja sagaidīt sovu muosu, izguoja nu piertis un redz, ka juos muosas stuov pī uozīša. Jei soka: "Īsim, jau gana myusim te pa pierti klanguotīs!"

Meitas atbild: "Navarim nikai atīt nu uozīša! Paleidz myusim!"

Jei gribēja pavilkt aiz rūku sovas muosas, bet kai dalyka rūkas pī muosom, tai arī palyka stuovūt.

Zemnīks ar saimnīku un saimnīcu sēd un runoj. Saimnīks soka sovai sīvai: "Ej pasaverīs, kū tai ilgi meitas piertī dora!"

Aizīt saiminīca uz pierti un redz, ka pi piertis stuov pi uozīša vysas treis meitas. Muote īt pi juos tyvuok, suoka juos lamuot un gribēja ar rūku īsist meitom par pakaļu. Kai jei dalyka rūku, tai palyka stuovūt vīnā vītā ar meitom. Sātā saiminīks gaida, gaida, kad atīs sīva ar meitom, bet nasagaidīja un aizguoja pasavārt. Daīt jis pi piertis un redz, ka stuov juo meitas plykas un tai pat juo sīva. Daīt jis tyvuok un vaicoj: "Kuo jyus te stuovit?"

Sīva jam atbild: "Mes nikai navaram atsaraut nu ituo uozīša."

Saiminīks, gribādams paleidzēt jīm atsaraut, pajēmja sīvai aiz apakles un ari palyka taipat stuovūt uz vītas. Tai jī stuov vysu nakti.

Zemnīks, ceļaveirs, palyka vīns pats ustobā, pajēmja vysu labuokū saiminīka montu un naudu, izguoja uorā un vad uozīti ar vysu saimi. Tai jis davedja uozīti pi vīna lela meža. Mežā izgrīzja žogoru un suoka šaustīt meitas par plyku pakaļu. Tai pat tyka ari muotei un tāvam. Tad zemnīks atlaidja saimi, runuodams: "Vairuok jyus nikod naplēsit nu uozīša vylnas!"

Atguaja jī vysi uz sātu un redz, ka sātā vyss lobuokais monts un nauda pajemta, bet jī ni cik par itū naudu nabāduoja un cīši prīcuojās, ka vēl palyka dzeivi. Nu tuo laika jī pīmin tū boltū sudobra uozīti. Zemnīks atvedja sovu uozīti otkon uz sātu un vairuok juo napuordūd. Tai tys uozīts tagan dzeivoj pi tuo pat zemnīka.