Impampis.

11. A. 571. Teicējs 67. g. vecs A. Kovaļevskis Bebrenē. Latvju kultūras kr.

Kaidu reiz dzeivuoja veirs ar sīvu. Veira tāvs ar muoti ari vēļ beja dzeivi. Sīva suoka naīredzēt veiru, jo jai beja sovs bryutgons. Sīva syuta veiru pasaulī dorba maklātu. Ari tāvs ar muobi īstuosta dālam īt pīpelnīt naudas. Dūmuoja, dūmuoja puis's un aizguoja nu sātas. Īt jis pa ceļu un sateik vīnu cylvāku. Tys cylvāks prosa: "Kur tu īsi?"

"Eju dorba maklātu," atbildēja veirs.

"Ej uz sātu," soka itys cylvāks.

Veirs naīt. Tad cylvāks syta par ausi veiram un veirs palyka par vucynu. Kad veirs palyka par vucynu, tys cylvāks soka: "Ej, stuovi pi tāva sātas vuortim un gaidi, cikom goni dzeis cytas vuškas sātā!"

Vucyns aizguoja, stuov pi vuortim un gaida. Vokora goni dzyna cytas vuškas sātā, vucyns pīskrēja pi juom un īskrēja reizē klāvā. Tai pot vokorā atguoja pi sīvas bryutgons un jī sasarunuoja īt uz vušku aizdoru gulātu. Aizguoja sīva ar bryutgonu, īguoja aizdorā [aizgalda, nodalījums] un guļ. Vucyns suoka jūs abējus ar rogim badīt. Sīva ar bryutgonu turīs un grib izsvīst nu aizdora vucynu, bet nikuo navar padarīt. Tai jī napuorgulēja nakts un aizguoja cytur gulātu.

Reitā goni izdzyna vuškas gonūs un gona. Atguoja vokors un goni jau dzan vuškas uz sātu. Vucyns aizzaruovja aiz kryumiņa, stuov un dūmoj: "Uz sātu es naīšu, jo sīva ar bryutgonu par vakarējom dusmem var mani nūkaut, vylna ari man lela, tai ka kaunams asu. Īšu lobuok uz mežu, lai apād mani vylki!"

Īt vucyns uz mežu un otkon sateik tū cylvāku, kurs jū puortaisīja par vucynu. Tys cylvāks prosa vucynam: "Kur tu īsi?"

"Īšu uz mežu, lai mani lobuok vylki saplēš, na kai sova sīva ar bryutgonu nūkaun!" atbildēja vucyns.

Tys cylvāks īsyta vucynam par ausi un jis palyka par taidu pašu cylvāku, kaids beja agruok. Tad itys cylvāks izvylka jūstiņu, padevja veiram un soka: "Ej šūnakt uz sovu pierti gulātu, tur redzēsi sovu sīvu ar bryutgonu. Jo gribēsi, ka jī salyptu kūpā, tad sasīņ jūstiņai mazdziņu un jī tai pīlips vīns pi ūtra, ka naspruks nikod vīns nu ūtra vaļā. Jo tu gribēsi palaist jūs vaļā, tad atraisi mazdziņu!"

Tys cylvāks aizguoja sovu ceļu, bet veirs ar jūstiņu aizguoja uz pierti, izkuope uz pierts, izjēmja vīnu gristiņu, sēd un gaida. Na par garu laiku atīt uz pierti juo sīva ar bryutgonu, atsagula uz luovas un guļ. Veirs aizsēja vīnu mazdziņu jūstiņā un jī salypa tai, ka vīns nu ūtra navar tikt vaļā. Reitā muote meklej vadaklas pa vysom vītom, bet navar atrast. Aizguoja muote uz pierti un redz, ka vadakla ar bryutgonu guļ uz luovas kūpā salypuši. Muote tyuleņ aizskrēja uz ustobu, pastuostīja tāvam un sagudruoja veči meklēt būri [burvi]. Tur pat cīmā dzeivuoja vīna būrīte, kuras veirs beja čigons. Aizskrēja muote pi būrītes, bet naatroda sātā. Čigons, būrītes veirs, prosa: "Kam vajadzīga būrīte?"

Muote izstuostīja sovu nalaimi čigonam. Čigons soka: "ltai lītai es lobuok varu pleidzēt kai muna sīva. Es tū vysu izdarīšu par vīnu vystu!"

Muote apsūlēja vystu un aizvedja čigonu uz pierti. Īguoja čigons piertī, skaitīja sovus būra vuordus un pīlyka rūku atjemt sīvu nu bryutgoma. Kai tik čigons pastīpja rūku pi sīvas, veirs uz pierts sādādams, vysu redzēja un aizsēja vīnu mazdziņu. Čigons pīlypa pi sīvas un navar tikt vaļā. Tai stuov salypuši sīva, bryutgons un čigons. Čigons raustuos un luodīs: "Ka valns parautu vysu vystu, kaidā es nalaimē tyku!"

Redz muote, ka nikuo nabyus, un aizbraucja pēc popa. Atvedja popu, pops izsvētīja vysus koktus un stīp rūku atjemt čigonu. Veirs atkon aizsēja vīnu mazdziņu un pops ari pīlypa. Tai stuov salypuši sīva, bryutgons, čigons un pops. Pops lyudzas ar svātim vuordim, luodīs ar slyktim, bet vaļā nateik. Veirs nūkuopja nu pierts atguoja uz ustobu un prosa nu muotes ar tāvu: "Kur muna sīva?"

Tāvs ar muoti pasavēra vīns uz ūtra un naatbildeeja nikuo. Tad veirs soka: "Vai jyus jū nu sātas izdzynuot par tuo divi dīnas, cikom manis nabeja sātā?"

Tad muote soka: "Lelā, dāls, nalaimē ir īkrituse tova sīva!"

Muote izstuostīja dālam vysu, kas ar juo sīvu nūtyka, un pasacīja, ka jei ir piertī. Dāls izguoja uoraa, pajēmja lobu lūtagu [pātagu] un aizguoja uz pierti. Salypušī stuov un nazyna, kū darīt. Veirs suoka dūt popam uodā deviņas reizes ar lūtagu. Pops klīdz, bet veirs vys syt. Tad veirs atraisīja mozgu sovā jūstiņā un pops tyka vaļā. Pops aizskrēja, atpakaļ naatsavārdams. Tagod veirs sukoj čigonam uodu. Īsyta deviņas reizes, atraisīja mozgu un palaidja čigonu vaļā. Gon vairuok čigonam īt par būri! Taipat sametja deviņas reizes bryutgonam un palaidja tū vaļā, bet sīvai sasyta treis deviņas reizes un tad padzyna jū nu sātas. Tagad dzeivoj veirs ar sovim večim un nikas nasyuta juo īt dorba maklātu.