12. A. 571. Teicēja 76 g. veca Īva Staleidzāne Atašienē.

Dzeivuoja veirs ar sīvu sadarīgi. Pi sīvas pīsasyta pops un sīva suoka naīredzēt sovu veiru. Apsamat sīva par slymu un syuta sovu veiru pēc zuoiem, lai pašai pa tū laiku, cikom veirs staigoj pēc zuolem, sasatikt un pasarunuot ar popu. Veirs cīši žāluoja sīvu un ticēja jai, ka jei slyma.

Vīnu reizi sīva soka veiram: "Jo tu, veiriņ, man atnastu zynomu, nazynomu, radzamu, naradzamu zuoļu, es byutu vasala!"

Veirs ari īt un meklej taidu zuoļu. Īt veirs dūmīgs pa ceļu un sateik vīnu vecīti.

"Kur tu tai ej?" prosa vecīts.

"Eju sīvai zynomu, nazynomu, radzamu, naradzamu zuoļu maklātu," atbildēja veirs.

"Es izzuolēšu tovu sīvu," soka vecīts. "Varbyut tu ēst gribi?"

"Īāstu gon, jo kas byutu," atbild veirs.

Vecīts pīsyta ar vēziņu pi zemes un soka: "Kurka [vista], atsarūņ!" Kurka ari tyulen atsaroda.

"Kurka, nūsakauņ!" Kurka nūsakova.

"Kurka, nūsaplyuc!" Kurka nūsaplyucja.

"Kurka, izzacep!" Kurka izzacepja.

"Kurka, sasagrīz!" Kurka sasagrīzja.

Sāduos veirs ar vecīti, paēdja un otkon vecīts soka: "Kurka, atsarūņ!" Kurka nūsapurinuoja vīn uz škeiva un stuov.

"Kurka, pazūd!" Kurka pazuda.

Tad vecīts soka veiram: "Še tev aitei vēziņa, ej uz sātu, pabaroj sīvu ar kurkas gaļu un padzeņ kurku paceplē, bet pats aizej uz pilsātu un nūpierc lobu puotogu. Kad atīsi uz muojom, kurka tev izruodīs sīvas slimību!"

Veirs pajēmja vēziņu un īt uz sātu. Sīva, pamanījuse veiru, soka: "Tu jau, veiriņ, varbyut nadabuoji zouļu, ka tik dreiži atej atpakaļ?"

Veirs īguoja ustobā, izsyta ar vēziņu uz greidas un soka: "Kurka atsarūņ!" Kurka, atsaroda.

"Kas tad byus nu kurkas?" prosa sīva.

"Vyss kas byus," atbildēja veirs un soka: "Kurka, nūsakauņ!" Kurka, nūsakova.

"Kurka, nūsaplyuc!" Kurka nūsaplyucja.

"Kurka izzacep!" Kurka izzacepja.

"Kurka, sasagrīz!" Kurka sasagrīzja.

Veirs ar sīvu paēdja un sīva soka: "Ka agruok itaidas zuoles byutu bejušas, es jau seņ byutu vasala!"

Tad veirs soka: "Kurka, atsarūņ!" Kurka atsaroda.

"Kurka, lein paceplē!" Kurka īleida paceplē.

Veirs suoka taisītīs uz pilsātu un sīva prosa: "Kur tu, veiriņ, īsi?"

"Īšu uz pilsātu!" atbildēja veirs. "Ej, ej!" soka sīva.

Veirs aizguoja uz pilsātu, bet sīva aizskrēja pēc popa un atvedja paruodīt kurku. "Kurka atsarūņ!" soka sīva. Kurka izleida nu paceples.

"Kurka, nūsakauņ!" Bet kurka nanūsakaun. "Kurka, nūsakauņ!" klīdz sīva, bet kurka staigoj pa ustobu un nanūsakauņ. Sīva sasadusmuoja, pagyva skruči un gribēja kurku nūsist, bet skručs pīlypa pi kurkas un sīva pi skruča un vadoj kurka sīvu pa ustobu. Pops vēŗās, vēŗās un guoja paleidzēt sīvai tikt vaļā nu skruča, bet ari pats pīlypa un staigoj abi ar sīvu pēc kurkas. Ļaud's atvedja uz bazneicu bārnu nūkristīt. Atskrīn djakons un soka popam, kab itū bārnu nūkristītu.

"Ka jū valns, itū kurku!" soka pops, "pīlypam un navar tikt vaļā." Te - kur bejis, nabejis - atskrēja valns un tys ari pīlypa. Djakons īt paleidzēt popam tikt vaļā un ari pīlypa. Tad kurka izguoja ar pīlypušim cylvākim pa durovom prūjom un īt pa sābra kulu. Sābrs tymā laikā vētēja. Popa garuos drēbes suoka raust mīžus gubā un sābrs skrēja paceļt popa drēbes, bet ari pats pīlypa. Tai īt pa ceļu kurka un vad: sīvu, popu, valnu, djakonu un sābri.

Nu pilsātas guoja veirs, nūpiercis lobu puotogu. Kurka pīguoja pi veira un nūstuoja.

"Kai tu te pīsakēri?" prosa veirs sābram.

"Redzi, kaida nalaime te ir!" soka sāabrs, "gribēju pacelt popa garuos drēbes un pīlypu!"

Īsyta veirs reizi sābram ar puotogu un palaidja.

"Tu kai te tyki?" prosa veirs djakonam.

"Es atguoju uz tovu ustobu pasacīt popam, lai īt bārna kristītu, un gribēju paleidzēt popam tikt vaļā!" atbildeja djakons.

Veirs īsyta djakonam treis reizes un palaidja. "Tu kuo te meklēji?" prosa veirs valnam.

"Mani pops atsaucja," atbildēja valns.

Veirs nūsukuoja labi valnam muguru un palaidja. "Tu, pop, kuo uz cyta sīvom staigoj?" prosa veirs popam.

"Mani tova sīva atsaucja kurkas pasavārtu!" atbildēja pops.

Veirs sukuoja, sukuoja popa muguru ar puotogu un vys prosa: "Vai vēļ staiguosi uz cyta sīvom?"

Pops klīdz: "Palaid mani vaļā, myužam vairuok naīšu pi cyta sīvas!"

Veirs palaidja popu.

"Un tu, sīv, ilgi vēļ slymuosi?" prosa veirs un vys syt ar puotogu.

"Nikod vairs naslymuošu!" atbildēja sīva.

Veirs palaidja ari sīvu vaļā. Kurka aizguoja sovu ceļu, bet veirs ar sīvu atkon dzeivuoja sadarīgi.