13. A. 571. No N.Rancāna kr. Latgalē.

Vīns puisis, gūdīgi atdzeivuojis pi saimnīka treis godus, sajem par dorbu naudu. Jis nazyna, kū darīt ar tū naudu. Ilgi dūmoj, bet beiguos nūsprīda nūpierkt kozu.

Nūīt jis uz pilsātu un nūpierk kozu. Koleidz atdzan uz muojom, uz ceļa uzīt nakts. Jis pīīt pi vīna krūga. Kozu nūstota stodulā, pats īīt krūgā.

"Ak, kaida branga kozai vylna!" teic krūdzenīce un syuta sovu vacuokū meitu, lai nūcārp vylnu.

Izīt vacuokuo meita cierptu, bet tikkū jei pīlīk rūkas pi kozas, vairs navar i pasagrīzt, atsaraut. Gaida, gaida krūdzinīce sovas meitas, navar sagaidīt - syuta ūtrū, vyduskū meitu. Vyduskuo meita ari kai tikkū līk rūkas pī kozas, tai vairs navar ataraut. Gaida, gaida krūdzinīce, bet meita vys naīt. Jai ir bailes, kab naizītu kozas saimnīks vārtūs. Jei jau suoc dusmuotīs un syuta sovu trešū jaunuokū meitu.

Izskrīn nū krūga jaunuokuo meita un, buordamuos uz muosom, kreit ar žerkļim pi kozas, bet tikkū jei aizjem aiz vylnas, kai palīk stuovūt. Reitā ceļas puisis, lai dzeitu kozu tuoļuok. Īīt stodulā un redz šū jūku. Kū darīt? Jis dzan kozu, un krūdzenīka meitas īt kai pīsītas. Dzanaj jis car vīnu reju - izskrīn valns un prosa puišam, lai jam īdūd kaut vīnu meitu pasaprīcuotīs.

"Par kū na?" atbildēja puisis, "jem vīn!"

Valns pīsaker pi meitas un ari vairs navar tikt vaļā. Tai jī īt tuoļuok. Dzanās car vīnu kulu, kur zemnīks velej rudzus. Īraudzējis taidu jūku, zemnīks smīdamīs pagyun laišku un pīskrīn pī valna. Bet tikkū jis pīsakar pī valna, kai vairs navar atsaraut.

Ceļā puisis izzynoj, ka kēniņš ir izsludynojis, ka tys kas īsmīdynuos juo meitu, kura nu dzimšonas nav smējusīs, byus par juo dālu, tam ar jis atdūs par sīvu sovu meitu un puskēnesti. Izdzierdis šū ziņu, puisis laižas uz kēniņu. Kēniņš jū īlaiž pī sovas meitas. Un tikkū meita īrauga vysu šū guojīnu, navar nūcīst nu smīkla, jei tai suoc smītīs, ka nūkreit nu krāsla. Kēniņš salauloj sovu maitu ar šū puisi, sataisa boguotas kuozas, dzer treis dīnas un treis naktis.