Vienam tēvam bija trīs dēli: divi gudri, trešais muļķis. Tēvs sūtīja gudros dēlus pa reizi iet mežā malku cirst. Papriekšu gāja vecākais, un māte iedeva viņam līdz baltmaizi, pienu un vīnu. Mežā viņš satika melnu vīriņu, kas arī lūdzās no viņa brokastu, bet tas viņam nekā nedeva, teikdams, ka viņam pašam tik tā būšot. Melnais vīriņš tam teica: gan tas savu laimi atradīšot. Kad tas paēdis gāja malku cirst, tad viņš iecirta sev rokā.

Nu gāja otrs brālis savu reizu cirst. Māte arī viņam tāpat iedeva līdz baltmaizi, pienu un vīnu. Mežā viņš atkal satika melno vīriņu, kas lūdzās viņam brokastu, bet arī tas viņam nekā nedeva, teikdams, ka tik pašam tā būšot. Melnais vīriņš arī tam teica: gan tas savu laimi atradīšot. Kad tas paēdis gāja malku cirst, tad tas iecirta sev kājā.

Nu lūdzās muļķītis, lai tēvs arī viņu laiž malku cirst, bet tēvs to negribēja laist, teikdams: "Tu, kā muļķītis, pavisam sakapāsies, tad tu man arī būsi jākopj."

Bet kad viņš dikti lūdzās, tad tēvs viņu arī beidzot palaida, un māte tam iedeva no pelniem izceptu rausi un skābu putru līdz. Mežā nāca pie viņa atkal melnais vīriņš, lūgdamies arī no viņa brokastu. Muļķītis teica: "Nāc nu, turēsim abi divi brokastu."

Kad nu viņš ņēma no savas kules to brokastu, tad tur atradās tāpat baltmaize, piens un vīns kā vecākiem brāļiem. Kad viņi bija paēduši, tad melnais vīriņš viņam pasacīja, lai viņš ejot cirst tur nokaltušo ozolu, tur viņš atradīšot savu laimi.

Kad muļķītis to ozolu nocirta, tad viņš tā saknē atrada zelta zosiņu. Viņš pajēma to zosiņu un gāja projām. Viņš iegāja vienā krogā un redzēja, ka tur rierī bija viena izcepta zosa. Viņš nu paskubināja vienu citu ceļa-gājēju, lai tas nozogot viņam to cepto zosu, tad būšot gards ēdiens. Kad tas otrs to zosu iznesa ārā, tad viņš tam to atjēma un ēda viens pats.

Ārā iziedams, viņš bija savu zosu krogā piemirsis. Krodzniekam bija trīs meitas, un vecākā ienākusi gribēja no tās zosas vienu spalvu izraut, bet viņa palika pie tās zosas klāt.

Te ienāca otra meita, kas arī gribēja raut, un teica: "Tev ir viena spalva." Taisīdamās vaļējo spalvu paraut, viņa nu palika pie māsas klāt.

Tad ienāca trešā masa un arī gribēja raut zosai spalvu; bet vecākās māsas pamācīja, lai viņa neraujot, tad tā tāpat palikšot klāt kā viņas.

Viņa tikai atbildēja: "Kālabad jūs raujat, un man nebūs brīvu raut?"

Kad viņa piegāja pie savām māsām, tad viņa arī palika klāt. Muļķītis ienācis iekšā, pajēma zosu padusē un gāja savu ceļu. Tad nāca viens mācītājs un teica: "Meitas, ko jūs skrejat tam jaunam puisim pakaļ?" un gribēja viņas atturēt; bet kad pie viņām pieķēras, viņš arī pielipa. Tad nāca baznīcas pērmenderis (ķesteris) un gribēja mācītāju atturēt, teikdams: "Mācītāj, mums vēl šodien viens bērns jākrusta, ko jūs skrejat pakaļ meitām?"

Kad viņš pie mācītāja pieķērās, viņš arī pielipa. Tad nāca trīs darbnieki no lauka, kuriem mācītājs un ķesteris lūdzās, lai viņus atvelkot nost, bet arī tie palika klāt.

Tai valstī bija ķēniņam viena meita, kas nekad nesmējās un ko neviens nevarēja iesmīdināt. Un ķēniņš bija izsolījis viņu tam dot par sievu, kas viņu iesmīdinās. Kad nu muļķītis tur pa ceļu gāja, tad viņa sēdēja pie loga un skatījās.

Redzēdama ejam tādus ļaudis, viņa sāka smieties. Ķēniņš, to dzirdēdams, sauca muļķīti pie sevis.

Kad ķēniņš dabūja zināt, ka tas esot no zemas kārtas un vēl muļķis, viņš negribēja tam savu meitu dot, un noteica, lai vai nu viņš pats, vai arī cits viņa vietā izdzer veselu pagrabu alus, tik tad viņš dabūs tā meitu. Muļķītis gāja meklēt, kas varētu tik daudz dzert, un satika vienu melnu vīriņu, kas joza ar jostu savu vēderu un teica ka viņam griboties dikti dzert, viņš esot gan jau septiņas mucas alus izdzēris, bet tas vēl neesot nekas. Muļķītis nu aicināja, lai tas nākot viņam līdz, tad dabūšot izdzert visu ķēniņa pagrabu.

Kad pagrabs bija izdzerts, tad ķēniņš vēl nedeva muļķītim meitu, bet paģērēja, lai viņš atvedot tādu cilvēku, kas varot apēst visu maizi, kas viņa zemē esot. Muļķītis arī gāja meklēt un uzgāja atkal vienu melnu vīriņu, kas, savu vēderu jozdams, žēlojās, ka viņam griboties dikti ēst. Viņš esot jau septiņus kukuļus maizes apēdis, bet vēl nekā nemanot. Muļķītis viņu aicināja, lai tas nākot viņam līdz, tad dabūšot labi saēsties. Ķēniņš nu bija visus miltus savedis vienā vietā un licis sacept lielu maizes kalnu.

Kad visa maize bija apēsta, tad ķēniņš tomēr vēl negribēja dot savu meitu, bet teica, lai viņam pagādājot tādu kuģi, kas ejot pa ūdeni un zemi. Muļķītis gāja un satika vienu melnu vīriņu, kas viņam izstāstīja, ka viņš pats tas esot, kas devis viņam to zelta zosiņu, par viņu izdzēris alus pagrabu un apēdis maizes kalnu, un nu gribot viņam dot vēl to kuģi. Tad no viņa arī vairs nekā vairāk neprasīšot. Kuģi dabūjis, viņš nu brauca pa jūŗu un pa zemi līdz pašai ķēniņa pilij. Kad ķēniņš to redzēja, tad viņš ļoti priecājās un atdeva muļķītim nevien savu meitu par sievu, bet atdāvināja tam arī vēl pus valsti.