Reiz dzīvoja vecāki ar trīs dēliem. Tēvs sūtīja vecāko dēlu mežā malku cirst. Māte viņam izcepa gardu olu pīrāgu un iebāza viņam kulē kopā ar vīna pudeli. Vecākais dēls iet uz mežu malku cirst. Ceļā viņš satiek vecu vīriņu ar baltu bārdu, kas dēlam lūdz ēst, bet vecākais dēls atbild: "Man nav priekš tevis, vācies labāk nost no ceļa."

Vecais vīriņš saka: "Tu iecirtīsi rokā."

Kad vecākais dēls cirta mežā vienu koku un sāka apcirst tam zarus, tas iecirta sev rokā, un viņam bija jāiet mājās.

Tagad tēvs sūtīja vidējo dēlu malku cirst. Tas ar satika veco vīriņu, kas tam atkal prasīja ēst, bet vidējais dēls atbildēja: "Ja es tev dotu, tad jau man nepietiktu."

Vīriņš sacīja: "Tu mežā pārcirtīsi kāju."

Vidējais dēls nebija nocirtis ne vienu koku, kad cirvis paslīdēja, un viņš iecirta sev kājā tik stipri, ka tas tikko varēja mājās pāriet.

Jaunākais dēls arī gribēja iet malkas cirst, bet tēvs viņu nelaida, teikdams: "Ja tavi vecākie brāļi neko nevarēja darīt, ko tad tu padarīsi?"

Bet jaunākais dēls nelikās tikmēr mierā, kamēr beidzot tēvs to arī atlaida. Māte viņam izcepa pelavu rausi un pudelē ielēja skābu putru. Ceļā tas satika to pašu veco vīriņu, kas atkal prasīja ēst. Jauneklis atbildēja: "Ja tev nav pelavu maize un skāba putra par sliktu, tad apsēdīsimies un iekodīsim abi."

Viņi abi apsēdās ceļmalā, un tikko jauneklis izņēma no kulītes pelavu rausi, tas tūliņ pārvērtās par garšīgu olu pīrāgu un skābā putra par vīnu. Viņi abi ēda un sarunājās. Beidzot viņi bija visu noēduši, un jauneklis jau gribēja iet projām. Vecais vīriņš teica, ka apakš egles esot zelta zoss, lai viņš to paņemot. Jauneklis nocirta norādīto egli, izlauza celmu un ieraudzīja tur zelta zosi. Viņš nu paņēma atrasto zosi un priecīgs aizgāja projām.

Tumsai metoties, viņš iegāja vienā pilsētā un apmetās tur kādā viesnīcā. Viesnīcas īpašniekam bija trīs meitas, kas noskatījās, kur jauneklis zosi nolika. Pa nakti viņas gribēja izraut zosij pa spalviņai. Kā nu vecākā meita pielika rokas pie zoss, tā vairs nevarēja atņemt. Otrā meita pielika rokas pie māsas pleca un skatījās pāri, bet arī otrā māsa nevarēja vairs atsvabināt rokas no māsas pleca. Uz rīta pusi jaunākā māsa gribēja arī vienu spalviņu, bet vecākās sauca pa gabalu, lai viņa nenākot. Viņa domāja, kāpēc vecākaas māsas varēja pieskarties, piegāja pie tās, uzlika roku uz viņas pleca un nevarēja vairs tikt vaļā.

No rīta jauneklis paņēma savu zosi un nepiegrieza nekādu vērību meitām. Pa ceļu jauneklis satika mācītāju, kas gāja uz baznīcu, un, pagriezies uz meitām sacīja: "Kauns jaunām meitām skriet puisim pakaļ!"

To teicis, mācītājs aizskāra jaunākās meitas plecu, bet nu arī vairs tas nevarēja rokas nost dabūt. Gabaliņu pagājuši, tie satika ķesteri, kas atkal teica mācītājam: "Mācītāja kungs, kur jūs steidzaties?"

Ķesteris aizskāra mācītāja plecu, un arī vairs netika vaļā, un viņam bija jāiet līdz.

Jauneklis bij dzirdējis, ka ķēniņam esot kāda nopietna meita, un ķēniņš izsludinājis, kas viņu varot sasmīdināt, tam viņš atdodot to par sievu un arī savu valsti. Jauneklis nu gāja taisni pie ķēniņa. Tikko ķēniņa meita ieraudzīja garo rindu, viņa sāka tā smieties, ka nevarēja vairs atņemties, bet ķēniņš negribēja tādu vientiesīti par savu znotu un teica viņam, ja viņš varot atrast tādu vīru, kas dienu un nakti var izdzert pagrabu vīna, tad gan došot savu meitu par sievu.

Jauneklis palika bēdīgs un gāja uz to mežu, kur bija ēdis ar veco vecīti. Tagad tas redzēja vecā vecīša vietā svešu vīru, kas čukstēja: "Mucu vīna esmu jau izdzēris, bet tas man ir tikpat kā piliens."

"Tur es tev varu palīdzēt," jauneklis teica, "nāc tikai man līdz."

Kad viņš sāka dzert, nebija pagājusi ne diena, kad pagrabs bija jau tukšs. Bet ķēniņš nebija vēl ar mieru. Viņš teica jauneklim: "Ja tu vari atrast tādu vīru, kas var apēst maizes kalnu, tad gan es tevi pieņemšu par savu znotu."

Jauneklis aiziet uz to pašu mežu. Viņš vairs neredzēja veco vīriņu, bet ceļmalā gulēja vīrs un vilka arvien ciešāk ar siksnu vēderu un čukstēja: "Cepli maizes es esmu jau saēdis, bet tas ir kā viens kumoss."

Jauneklis piesteidzās tuvāk un teica: "Tur es tev varu palīdzēt, nāc tikai man līdz."

Kad viņš sāka ēst, tad nebija pagājusi ne diena, kad maizes kalns bija jau apēsts. Bet ķēniņš vēl nebija ar mieru. Viņš teica uz jaunekli: "Ja tu vari dabūt tādu kuģi, ar kuŗu var braukt pa sauszemi un pa jūŗu, tad gan es tevi pieņemšu par savu znotu."

Jauneklis gāja uz to mežu, kur bij atradis abus vīrus, bet tagad tas satika veco vīriņu, kas tam pastāstīja: "Es par tevi ēdu un dzēru, bet tagad es tev došu tādu kuģi, ar kuru var braukt pa sauszemi un pa jūŗu,"

Jauneklis paņēma kuģi un aizbrauca pie ķēniņa.

Ķēniņš nu vairs nelauza vārdu un atdeva jauneklim savu meitu par sievu.