Dzeivuoja tāvs, jam beja treis dāli: divi gudri un vīns duraciņš: jis vīnmār kū izdūmuoja sovā vīglpruotībā. Reizi tāvs apsēj vosoruoju un palīk puori tai leidz pussīka mīžu, tūs nikur likt.

"Zyni, tāvs, kū es izgudruoju? Vajag atlykušūs mīžus izsēt piertī zam luoviņas, tī labi augs," soka duraciņš.

"Nu izsēsim tūs mīžus piertī zam luoviņu," atsoka tāvs. Tāvs pajem sātuvi, pīber mīžus, aizīt uz pierti un pasēj zam luoviņas. Mīži aug grīzdamīss vīn, duraciņš kotru reitu īt mīžus apsavērt. Atīt jis vīnā reitā un redz, ka mīžim styurīts nuāsts, dūmoj: "Kas te varēja tūs mīžus nūēst?"

Pastuosta tāvam, ka mīži ir āsti, tāvs aizīt pasaver: jā, taisnība: mīži ir āsti, vajag nūsorguot, kas mīžus ād. Pyrmā naktī syuta mīžu sorguotu jaunuokū dālu. Tys pajem mēteli, izlīk uz placim un švilpuodams vīn aizīt uz pierti, izkuop uz luoviņas un tēmej, kas atīs mīžus ēst. Reitā kad jau izlāc saulīte, jis dūmoj: "Kas tad dīnas laikā īs vaira mīžus ēst?"

Jis pajem mēteli, izsvīž uz placim, atīt uz ustobu līkas un guļ. Tāvs vaicoj: "Dāls, voi nūsorguoji, kas mīžus ād?"

"Nanūsorguoju," atsoka dāls, "gaismā, kad jau saulīte izlēcja, es atguoju uz ustobu."

Ūtrā naktī nyu syuta vidējū dālu mīžu sorguotu; tys pajem mēteli, izsvīž uz placim un švilpuodams īt, sorgoj, sorgoj vysu nakti - reitā, kad jau saulīte izlac, jis dūmoj: "Kas te vaira īs?"

Pajem mēteli, izsvīž uz placim, atīt uz ustobu, līkas un guļ. Aizīt duraciņš uz pierti pasavārtu, redz: puse mīžu jau nuāsta.

"Dāls, voi nūsorguoji, kas mīžus ād?" vaicoj tāvs.

"Nanūsorguoju, saulīte jau beja izlākuse, es, pajēms mēteli, atguoju uz ustobu gulēt," atsoka dāls.

Trešā naktī īs nyu pats duraciņš mīžus sorguot. Jis pajem mēteli, tai pat kai cyti bruoļi, izsvīž uz placim un aizīt šviļpuodams uz pierti. Sorgoj vysu nakti, bet nikuo nasagaida, kas mīžus āstu. Izlac saulīte, duraciņš naīt vys tyuliņ uz ustobu, bet atsagūlis uz luoviņas piertī, gaida, voi naatskrīs kas mīžus ēst. Saulīte jau lobā gabaliņā - īskrīn piertī milzīgi lels začs, palein zam luoviņu un ād mīžus. Jis nūlyurej, kreit začam viersā, sasaker aiz ausim, grib nūturēt zači, bet nikuo. Tys kai ar vēju aizzanas pa pierts durovom un taišņi uz mežu. Duraciņš navar tikt začam nu mugoras zemē, tys jū nas, nas pa bīzim mežim - pīkūst, nūkreit un nūsabeidz. Duraciņš pajem vāzu, izmauc zači uz tuos vāzas, puorsvīž par placu un īt pa mežu švilpuodams tuoļuok. Jis gribēja kai navīn tikt molā, klausās - dzierd: mežā zvīdz zyrgi. Īt jis uz zyrgu pusi, īt, īt - redz: zyrga golva vuoļuojas pa zemi un zvīdz. Jis nūsvīž zači, pajem zyrga golvu, izmauc uz vāzas, izlīk uz placa un īt tuoļuok šviļpuodams, bet vys klausās, voi kur kuo naizdziers. Paguojis gobolu, dzierd: mežā dzīd cīši skaistim, vysaidim bolsim, kai steidziņom. Nūzaprīcoj jis - nūdūmoj: tur ganes dzīd - īšu uz tū pusi, tur varbyut jau byus mola. Īt jis, īt pa mežu un vys klausās, kur dzīd. Daīt pi vīna calma - redz: uz tuo calma treis rīkstiņi doncoj un cīši šmuki dzīd. Jis pajem rīkstiņus, īlīk kešā, zyrga golva uz placim, un otkon īt tuoļuok, šviļpuodams vīn. Nūsaklausa - dzierd: meitas drēbes velej, tai skaiški vuolis syt zam takts. Nu tagad jau gon tyuliņ byus mola, jis īdams dūmoj, un īt uz tū pusi, kur dzierd vēlēšonu. Daīt jis pi velētuojom - redz: vuolītes doncoj pa benkīti, tai syt zam takts, dūmuot, ka drēbes velej. Jis pajem benkīti, pasyt padusē, vuolītes ībuož kešā un īt tuoļuok pa mežu šviļpuodams, vyss appleis's un apsakuortej's ar zyrga golvu. Mežā nazkas cārt molku, nyu jis īt uz molkas cierteeja pusi. Daīt - vīns vecelīts cārt molku. Vecelīts, īraudzējis duraciņu taidu skrondiņu, soka: "Kuo tu te, duraks, volkuojīs, apsakuorīs ar zyrga golvu un benkīti pasitis padusē?"

"Tī vysi ir muni paleigi," atsoka duraciņš, nūsvīž zyrga golvu zemē un pasoka: "Golva, pazvīdz un padoncoj!"

Golva tyuliņ suok zvīgt, doncuot, ka kauli vin brakš. Nūlīk benkīti, izlīk vuolītes tuos, otkon syt tai skaisti zam takts, ka prīca klausītīs. Izlīk rīkstiņus uz calma, tī kai steidziņas spēlej un dzīd. Molkas ciertējs pasasmēja un soka: "Te natuoļi ir kēneņa piļs, jam ir taida meita, kura nikod nasasmej. Kēneņš pasacījis: kas jū īsmīdynuos, tam jis sovu meitu atdūs par sīvu."

"Es gon jū īsmīdynuošu," soka duraciņš, pajem rīkstiņus īlīk kešā, benkīti pasyt padusē, vuolītes ībuož ūtrā kešā, zyrga golvu izmauc uz vāzas un īt uz kēneņa pili. Taisnība beja, kai molkas ciertējs pastuostīja. Natuoļi beja skaista kēneņa pils trejim stuovim augsta. Daīt jis pi piļs, izkuop uz gaņku, atsasāst un sēd. Kas durakam par bādu? Kēneņa kolpyune pamona, ka nazkas sēd uz pils goņkom, jej attaisa durovas, izīt un vaicoj: "Kuo tu te, taids duraks?"

"Es gribu kēneņa meitu īsmīdynuot," atsoka duraciņš.

Kolpyune īīt pi kēneņa un pastuosta, ka uz piļs goņkom sēd vīns duraciņš, kurs sūlējas īprīcynuot un īsmīdynuot kēneņa meitu.

"Labi," atsoka kēneņš, "ved jū šur!"

Kolpyune īvad duraciņu pi kēneņa, jī izzarunoj, kēneņš izvad duraciņu pašā aukstējā, trešajā stuovā un pasauc meitu. Atīt kēneņa meita, atsasāst un verās, kas nūtiks. Cykom kēneņa meita guoja, jis beja īreikuojis taidu kai skotuvi, palaiž nyu duraciņš zyrga golvu uz greidas, nūlīk rīkstiņus, tod beņķīti un uz tuo izlīk vuolītes, un pasoka vysim: "Spēlējīt un doncojīt!"

Zyrga golva suok zvīgt, doncuot, vuolītes sist zam takts, rīkstiņi lakstīt un cīši skaiški dzīduot. Duraciņš pats ari grīžās, doncoj, ka lupotas vīn lāc. Kēneņa meita navarēja nūsaturēt nu smīkla un tai smējās, ka caur grīstim izkrita zamejā stuovā. Atguoja kēneņš, palilēja duraciņu, ka īprīcynuoja juo meitu, pajēmja zyrga golvu, rīkstiņus, beņķīti, vuolītes un īlyka vīnā kastē, lai stuov par pīmiņu. Duraciņu aizsyutīja uz pierti. Tys izzapēra, apsavylka jaunuos skaistuos drēbes un izzaruodīja cīši skaists. Kēneņš sataisīja lelas kuozas, saaicynuoja nu vysom molom cylvākus.

I es tur beju, redzēju, kai palaidja zyrga golvu, ka tei guoja pa greidu ripu ripom zvīgdama, kauli vīn brakšēja. Redzēju, kai rīkstiņi doncoja un dzierdēju jūs skaistū dzīduošonu. A vuolītes ka suoka sist zam takts, ni nūzaklausīt. Ka vysa muzyka roovja vaļā vīnā reizē, tod i es navarēju nūrimt nu lelas prīcas, laidu vaļā doncuot ar vysim kūpā. Es zynu ka i šūdīn duraciņš dzeivoj ar kēneņa meitu skaistajā pilī.