Priekš daudz tūkstošu gadiem dzīvoja viens mācītājs. Šim mācītājam bija viens dēls. Tai laikā vēl nepazina kuģus un pa jūŗu braukāja vienīgi ar laivām. Tā kā ar laivām nekur tālu nevarēja aizbraukt, bet mācītāja dēla prāts nesās uz ceļošanu, tad viņš sameklēja spalvas un no tām iztaisīja spārnus. Šie spārni bija ļoti lieli, noskrūvējami un salokāmi, tā kā viņus varēja pabāzt zem mēteļa.

Kad spārni bija gatavi, tad viņš tos pieskrūvēja un aizlaidās pa jūŗu. Lai gan laisties bija grūti, tomēr viņš sasniedza otru krastu. Tur viņš noskrūvēja spārnus un gāja uz priekšu, jo sev apkārt viņš nekā vairāk neredzēja kā kadiķus un elkšņus.

Tā viņš gāja ilgu laiku un beidzot ieraudzīja nepļautas pļavas un drīz pēc tam viņš atrada arī māju. Mācītāja dēls iegāja iekšā un prasīja saimniekam kādu darbu. Saimnieks viņam teica, ka cita nekāda darba nevar dot kā tikai lopus ganīt. Mācītāja dēls bija ar mieru un tā gāja ganos. Vakarā, kad viņš pārnāca no ganiem, viņš prasīja saimniekam, vai tālu no šejienes kāda pilsēta. Tad saimnieks viņam atbildēja, ka netālu no šejienes esot galvas pilsēta un tur dzīvojot ķēniņš un viņam esot ļoti skaista meita, un ķēniņš šo meitu glabājot pils augstākā tornī, lai pie tās neviens netiktu un viņu neredzētu.

Kad nākošā vakarā mācītāja dēls pārdzina lopus mājā, tad viņš pieskrūvēja spārnus un aizlaidās uz pilsētu. Tur viņš uzlaidās uz pils torņa loga. Kalpones viņu ieraudzīja un parādīja princesei. Princese domāja, ka tas ir putns, un pavēlēja laist to iekšā, bet kad ielaida, tad ieraudzīja, ka tas ir jauneklis. Princese nu bija ļoti priecīga: mieloja to ar gardiem ēdieniem, bučojās ar viņu un dažādi līksmojās. Princese gribēja to arī pa nakti paturēt, bet viņš atbildēja, ka to viņš nevarot darīt, jo rītā jāejot ganos. Tā mācītāja dēls aizlaidās atkal projām. No rīta kalpi stāstīja ķēniņam, ka šonakt pie princeses esot bijis briesmīgs troksnis. Ķēniņš par to lietu aprunājās ar princeses kalponēm. Bet tās atbild, ka neesot bijis nekas. Tad viņš lika izmeklēt visas malas, bet ka nekā neatrada, tad apmierinājās.

Otrā dienā notika tas pats. Bet trešā dienā princesei izdevās mācītāja dēlu pierunāt, un viņš palika pa nakti. Viņi nozvērējās ka, ja miršot, tad miršot abi divi kopā. No rīta atkal ķēniņš izmeklēja visas malas, un šoreiz viņš arī atrada mācītāja dēlu. Viņš nu ļoti saskaitās un ielika princesi vienā - mācītāja dēlu otrā cietumā.

Soda dienā uz pilsētas laukuma tika uzceltas karātavas un tur salasījās ļoti daudz ļaužu. Tad mācītāja dēls lūdzās ķēniņam, tai viņš beidzamo reizi ļauj nobučot princesi. Ķēniņš bija ar mieru. Bet mācītāja dēls jau cietumā bija pieskrūvējis sev spārnus. Kad nu viņu laida beidzamo reizi nobučoties ar princesi, viņš paņēma to padusē un aizlaidās. Kad ķēniņš un ļaudis to redzēja, tad tie rokas vien noplātīja.

Mācītāja dēls ar princesi laidās pār jūŗu, bet viņam sāka zust spēki. Mācītāja dēls ieraudzīja malu un saņēma pēdējos spēkus; bet tomēr spēka pietrūka un viņi abi iekrita ūdeni, bet tā kā tur bij sekls, tad viņi laimīgi izbrida malā. Mācītāja dēls gāja uz savām tēva mājām, bet princesi atstāja ārpusē, krūmos. Dēls, iegājis mājā, prasa tēvam atļauju precēties. Tēvs bija ar mieru. Un tā mācītāja dēls apprecējās ar skaisto princesi un no viņiem ir cēlušies visi skaistie cilvēki.