2. A. 575. K.Žiema Ozolniekos pie Jelgavas. L. P. IV, l58 (32).

Reiz valda taisns ķēniņš. Vienu dienu pie viņa atnāk divi amatnieki: zelta kalējs un drejmanis, lūgdamies, lai izšķiŗot, kuram viņiem esot labākais darbs.

"Kā lai to ziņu? Atnesiet katrs savu darbu parādīt, tad teikšu, kam labākais."

Labi! pēc trim nedēļām viņi būšot ar darbiem klāt; bet ķēniņam tik jādodot zelta kalējam vezums zelta un drejmanim vezums kaulu, tad būšot katrs no sava vezuma kaut ko teicamu pastrādāt. Ķēniņš dod arī.

Pēc trim nedēļām abi amatnieki klāt. Kalējs bija uztaisījis zelta zivi, kas peld kā dzīva pa ūdeni, un drejmanis, tas sadreijājis no kauliem pilnu saini skrubulīšu - vairāk nekā. Zelta kalējs, ielaiž zelta zivi dīķī: jā, dzīvs, kas dzīvs - peld kā kura katra zivs.

"Tev teicams darbs, kalēj, tur nav vārdam vietas!" ķēniņš uzsaka šo, "bet nu rādi tu, drejmani, savu darbu!"

Šis izber savus skrubulīšus zemē bir, bir bir! un kalējs no smiekliem nevar ne valdīties. Tomēr drejmanis smējēju nemaz neievēro, viņš sāk tik skrubuļus kopā lasīt un vērt, sāk lasīt un vērt - un kas nu beigās iznāk? Savēris lielu ērgli no skrubuļiem vien. Un kas vēl tas labākais? Beidzot pats uzkāpj savam putnam mugurā, paceļas gaisā un trīsreiz aplido ķēniņa pilij. To redzēdams, kalējs paliek ar platu muti, tīri mēms, bet ķēniņš saka: "Tava zivs bija teicams darbs, bet šis ērglis pārāks, ar zeltu var daudz ko iesākt; bet iesāci ar nieku, tad būsi tāds pats vīrs ka drejmanis."

Tā tas nu paliek. Te pēc kāda laika ķēniņa dēlam ietikās ar ērgli palidināties. Viņš uzkāpj mugurā un laiž uz labu laimi mežam pāri. Kaulu ērglis skrien, skrien - uz reizi nolaižas otrpus mežā mazā būdiņā, netālu no kaimiņa ķēniņa pils. Būdiņā mājo vecenīte, tā pieņem ķēniņa dēlu no laba prata un vēl pastāsta, ka ķēniņam esot brīnum varena meita. Tā tik viņam derētu par sievu, ja ķēniņš laistu. Labi, labi! viņš uz labu laimi raudzīšot mazākais ar pašu meitu runāt, varbūt, ka ir arī nācēja - kas var zināt?

Bet kaimiņa ķēniņam īsi priekš tam bija parādījies sapņos, ka viņa meitu drīzumā zagšot. Drošības labad ķēniņš uzdzen meitu pils tornī, mazā istabiņā, un liek katru nakti vēl kaŗa vīriem pili apsargāt.

Nākošā naktī ķēniņa dēls izlien no būdiņas, uzkāpj savam ērglim mugurā un laiž uz kaimiņa ķēniņa pili meitu bildināt. Pielidinās pie pils torņa loga, meita atver logu un ielaiž aprunāties. Necik ilgi - lieta apspriesta: būšot labprāt pie viņa iet.

No rīta ķēniņš prasa kaŗa vīriem: "Vai manījāt arī ko? "

"Manījām gan! Viens atjāja uz putna un iegāja torņa istabā pie meitas."

Ķēniņš augšā pie meitas: "Saki, kas tas tāds, kas gar tevi maisās?"

"Nekas; tēt, nekas - putns atlidoja, putns aizlidoja!"

Nākošā naktī ķēniņš pavēl sulaiņiem pili sargāt. Atskrien atkal ķēniņa dēls uz sava ērgļa pie meitas loga un nozūd torņa istabiņā. No rīta ķēniņš prasa sulaiņiem: "Vai manījāt arī ko?"

"Manījām gan! Viens atjāja uz putna un iegāja torņa istabā pie meitas."

"Pag, pag, gan viņu dabūšu!" ķēniņš atsacīdams aiziet pēc pelniem un nokaisa klusītiņām loga bēģeli un istabas grīdu ar pelniem, ka meita to nedabū ne redzēt, ne manīt. Nākošā naktī ķēniņš pats sargāšot pili. Labi. Līdz labi tumšs - ķēniņa dēls atkal uz putna klāt. Meita atver logu un ielaiž torņa istabiņā, bet to nemaz nezin, ka tēva acis visu redzējušas.

No rīta ķēniņš ieiet pie meitas skatīties, ko pelni rādīs: vai puna pēdas, vai cilvēka. Apskatās: nav vis putna pēdas - skaidras cilvēka pēdas. Labi. Nākošā naktī nevienam nav jāsargā pils. Bet ķēniņš, tas paņem pliku zobenu un nostājas tornī pie meitas durvim. Necik ilgi - ķēniņa dēls klāt. Meita ielaiž to tūliņ pa logu istabā, bet tai pašā brīdī durvis atsprāgst un ķēniņš ar pliku zobenu uzsauc abiem: "Prom cietumā! Bet rītu pie kārtavām!"

Nekā darīt - jālien cietumā. Šī, nabadzīte, cauru nakti raud par tēva bardzību, bet ķēniņa dēls tik mierina: "Neraudi, zelta meitiņ, sēdīsimies tik abi kaulu ērglim mugurā un gaidīsim, kamēr cietuma durvis slēdz. Līdz būs vaļām, tad - tici droši - aiziesim kā tauriņi,"

Un pareizi - tā arī bija. Līdz durvis vaļā, kā šos vest pie kārtavām - šie šprukt! abi divi gaisā un uz kaula ērgļa prom. Ķēniņš ar saviem kārtavniekiem noskatās vien un nesajēdz ne, "vai Dieviņ!" iesaukties. Bet abi jaunie ļaudis drīzi jo drīzi pārlaidās pie tēva, kur nosvinēja priecīgas kāzas.