Sen, sen, vecos laikos uztaisīja gudra un varena ķēniņa dēls pulksteni, kas kūkoja; bet ķēniņam bija amatnieks vēl gudrāks. Tas gan apbrīnoja pulksteni, bet teica, ka šis mākot ērgli uztaisīt, kas pa gaisu laižas. Ķēniņa dēls nu lūdza amatnieku, lai tas tādu uztaisa. Amatnieks gan negribēja, bet tomēr beigās uztaisīja ērgli. Viņš uzkāpa pirmais ērglim mugurā, palaidās kādu gabaliņu un griezās atpakaļ. Ķēniņa dēlam tas ļoti patika, viņš pacēlās augstu, augstu gaisā, tad gribēja zemē nolaisties, bet nu nevarēja vairs skrūves uzķert, ar kuru laižas uz zemi - gāja arvienu augstāku, tālāku pār jūŗu un tad nolaidās cita ķēniņa valsti.

Jūŗmalā dzīvoja godīgs kalējs. Ķēniņa dēls, izskrūvējis savu ērgli, iesējis to drāniņā, iebāzis kulē, piestājās pie kalēja par zelli. Otrpus jūŗas bija grezna pils, kur nakti no nakts dega gaišas ugunis. Ķēniņa dēls prasīja kalējam, kas tur esot, ka katru nakti ugunis degot. Kalējs atbildēja: "Tu man esi labs zellis, tāpēc es tev pateikšu. Pils ir apburta un viņā dzīvo smuka princese. Kad viņu kāds nozagtu, tad pils sadegtu zilām, melnām ugunim."

Nakti ķēniņa dēls saskrūvēja savu ērgli un laidās pāri pār jūŗu uz apburto pili. Logs bija vaļā un ķēniņa dēls ielaidās iekšā. Galdi bija pilni ēdienu, dzērienu, bet viņš izdzēra tik vienu glāzi vīna, apgāza glāzi uz muti un laidās atkal projām. Princese, no rīta uzcēlusies, atrada vienu glāzi izdzertu, apslēpās un gaidīja otru nakti.

Otrā naktī ķēniņa dēls, saskrūvēja savu ērgli, laidās atkal uz pili. Logs bija vaļā, viņš ielaidās iekšā, izdzēra atkal glāzi vīna un gribēja to uz muti gāzt, bet princese noķēra viņu un lūdza, lai to ņemot līdzi. Ķēniņa dēls teica: "Salasi naudas un zelta cik vari! Nākošu nakti es atkal atlaidīšos un tad tevi ņemšu līdzi."

Princese bija ar to mierā un ķēniņa dēls laidās pie kalēja atpakaļ, izārdīja ērgli un strādāja tikuši līdz vakaram.

Princese salasīja labi pulka naudas un zelta, ķēniņa dēls atlaidās, paņēma viņu līdzi un nu laidās abi pār jūŗu projām. Atskatījušies atpakaļ, viņi redzēja pili zilām ugunim degot.

Jūŗai otrā pusē bija zaļa, puķaina pļava. Ķēniņa dēls izārdīja savu ērgli, sasēja drāniņā, palika pagalvī un apgulās. Viņš nebija trīs dienas un trīs naktis gulējis. Princese gāja pa pļavu puķes lasīt. Ķēniņa dēls aizmiga. Liels, melns krauklis skrēja bļaudams: "Krau, krau, krau!" un izrāvis ērgli no pagalvja, aizlaidās projām. Ķēniņa dēls atmodies dzinās krauklim pakaļ pa mežu mežiem, purvu purviem, kamēr krauklis pazuda. Viņš bija pakaļ dzenoties noplēsis savas drānas ķentru ķentrām (skrandu skrandām. Sasniedzis jūŗu, viņš ieraudzīja sāls kuģi. Piesējis baltu drānu gaŗas kārts galā, viņš to vicināja gaisā. Kuģis apturēja un viņu uzņēma. Viņš nu palika uz kuģa trīs gadi par sāls nesēju.

Reiz kuģa kapteinis stāstīja, ka viņam esot tāds ērglis, ar ko varot pa gaisu laisties. To stāstīdams, viņš saskrūvēja ērgli un palaidās ar viņu kādu gabaliņu, tad griezās atpakaļ un uzaicināja ķēniņa dēlu arī laisties. Ķēniņa dēls likās pierunāties, uzkāpa ērglim un lidinājās sākumā zemu, zemu, bet kad kuģa kapteins viņu uzmudināja augstāki kāpt, tad ķēniņa dēls arī uzkāpa labi augsti, noņēma cepuri un to riņķī griezdams sauca: "Ardievu, ardievu! Mans bijis, mans būs!"

Kuģa kapteins, kas bija velns, un kas kā krauklis viņam ērgli nozadzis. palika apstulbis pakaļ skatoties. Ķēniņa dēls nu aizlaidās pie princeses, kas bija uztaisījusi būdiņu un tur dzīvoja. Nu kāpa abi divi uz ērgļa un laidās projām pie vecā ķēniņa, pie tēva, kas ļoti priecājās un izrīkoja viņiem brangas kāzas. Bet uz kāzām izlaida arī amatnieku no cietuma, kas tur visu to laiku bija tupējis, tāpēc, ka to ērgli bija uztaisījis.