Ķēniņa dēls ar spārniem.

4. A. 575. 1880. A.Lerchis - Puškaitis Džūkstē-Pienavā. L. P. I, 152 (129).

Viens ķēniņš sūta ik dienas ik naktis savu sulaini, lai noklausītos, ko ļaudis par viņu runā. Reiz šim sulainim izdodas divu zīlnieku sarunu noklausīties. Tas viens saka: "Ja ķēniņš man dotu piecisimti asu malkas vējā sadedzināt, tad es izlietu tādu zivi, kā tīrais sudrabs."

Tas otrs saka: "Ja ķēniņš man dotu tūkstošu asu malkas vējā sadedzināt, tad es izlietu viņam zelta spārnus,"

Sulainim zelta spārni ietikās. Viņš aiziet pie spārnu lējēja un saka, lai nākot līdz. Aiziet pie ķēniņa - ķēniņš dod tūkstošu asu malkas. Nu kurina nu dedzina, kamēr liela pelnu čupa. Uguns nodziest, pelni atdziest, sāk rušināt, jā - spārni, ka laistās vien.

Reiz ķēniņš brauc izsērsties un vedina ir savu dēlu līdz, bet dēls nevar iztūļāties - paliek mājā. Nu, ko no gara laika darīs? Sāks ar zelta spārniem darboties: groza, skatās un skrūvē tikmēr kamēr zelta spārni šim klāt. Bet līdz ko arī klāt, te ķēniņa dēls iet pa gaisu gaisiem. Tā tas salaižas trīs dienas, trīs naktis. Trešo dienu kāda savāda balss augstu, augstu gaisā sauc: "Griezies trīs reizes uz labo pusi, tad notiksi zemē!"

Viņš tā dara un, re, spārni to nones zemē pie sveša ķēniņa pils durvim. Ieiet iekšā. Ko nu teikt? Beidzot tas apķeŗas un saka: "Nācu pie paša ķēniņa darbu meklēt."

"Tas labi, man vajaga avju gana."

Labi. Tomēr dienu no dienas avis ganīt, lietū mirkt, rasā brist tādam cilvēkam kas to no mazotnes nav radis, arī tā ir, kā ir: gaŗš laiks uzmācas. Viņš izrunājās gar vienu, gar otru, lai jau rauga viņam uz kādu brītiņu gaŗo laiku pakavēt - neviens negrib. Te kādu dienu izlīdīs paša ķēniņa meita pie avju gana laiku pakavēt. Abi sāk tērzēt: šiem valodas šķiltin šķiļas, derēt sader. Bet, nu atkal cita nelaime: ķēniņš apcēlis, ka šie uz vienu roku. Viņš bargumā pavēl avju ganam līķu drānās apģērbties un tad gaidīt, kas tālāk notiks. Bet avju gans tev ies par līpiņu ķēmoties! Viņš piebikst, pačukst ķēniņa meitai, lai tik iznākot aiz vārtiem un gaidot. Labi. Ķēniņa meita gaida, šis tik darbojas gar zelta spārniem. Nav ilgi, te spārni klāt, meita klēpī un nu iet pa gaisu gaisiem uz mājām pie tēva. Trešā dienā tas atkal dzird to pašu balsi: "Griezies trīsreiz uz labo pusi, tad notiksi zemē!"

Viņš tā dara un, re, spārni tos nones zemē pie tēva pils durvim. Ieiet iekšā, tēvs priecīgs bez sava gala. Un nu bija kāzas, kādas nekad vairs nebūs. Ķēniņš arī aicināja mani uz kāzām un dāvināja stikla kurpes, papīra svārkus, sviesta cepuri. Bet, es gāju pa akmiņiem - kurpes saplīsa; es gāju caur lietu - svārki izšķīda; es gāju karstā saule - cepure izkusa. Tā uz kāzām nenogāju - paliku turpat, kur vēl tagad esmu.