Vienam lielkunga dēlam bija savādi spārni - varēja apkaklei piekabināt un laisties kā putns.

Reiz vējainā dienā dēls uzrāpās rijas jumtā, piekabināja spārnus un laidās; bet vēja grūdiens viņu nometa pļavā. Nu uzlīda eglē un lidinājās zemē; bet sacēlās īliņš un aizrāva dēlu plašā pasaulē. Beidzot spārni aizķērās svešas istabas čukura galā. Tai istabā dzīvoja vecis. Dēls piekusis, noguris, iegāja ēdienu lūgties. Bet vecis necienā vis: lai apsolās rītdien cūkas izganīt, tad jā. Nieki nelīdzēja - bija jāapņemas. Otrā vakarā dēls vēlu jo vēlu pārdzina cūkas un taujāja vecim: kas gaisa zilumos uz to un to pusi tā laistoties?

"Ķēmi jau nebūs - būs laikam kāvi!" nelaipnais vecis atcērt un nesaka vis.

Bet dēls domā: "Pag, par ko man gan spārni? Laidīšos turp aplūkot pats!"

Labi. Bet jo tuvāk laidās, jo lielāks spožums mieloja acis. Pielaidās klāt, ierauga augstu dimanta kalnu un kalna galā zelta mājiņu, saulītes spožumā. Dēls pieklauvē pie durvim - iznāk klips! klaps! daiļa meita pusbailēs aicinādama: "Nāc, nāc, slēpies zem manas gultas! Tēvs, sīvus kaŗus kaŗodams, ļoti saīdzis. Ja ieraudzīs tevi teitan, mūs pazudinās abus. Bet kalna iekšienē esot stabule; ja paveiktos tev iesprausties stabuli dabūt, tad tēva dusmas, kas zin, norimtu."

Dēls atkabināja spārnus, iespraudās kalnā un laimīgi atrada gan meklējamo. Nu pūta stabuli: tili, tili! un re, tai pašā brīdī sacēlās auka šņākdama, kŗākdama un balta kaziņa pa gaisu devās ar kaŗa spēku meitas tēvam palīga. Kaŗi kaŗojās tagad jo sīvi ; bet nepagāja ne brītiņš - jau kaziņas kaŗa spēks satriecis ienaidnieku. Nu atskrēja vecis no mazās mājiņas, kur cūkas bija ganījis, gavilēdams: "Tu pabeidzi kaŗu, dēls! še nu tev meita!"

Un lielkunga dēls apņēma daiļo meitu, ko dimanta kalnā bija atradis.