Vienam ķēniņam daiļa, daiļa princese. Zināms, tādai jau prinči netrūka: bariem, jāsaka, lasījās; bet šī neiet ne pie viena: neviens neesot tik stalts un arī nemākot tā koklēt, kā tepat tēva sulainis, tādēļ to viņa gribot, to arī precēšot! Tēvs gan skaidri gaisā: "Vai ārprātā! Tādu skrandainu znotu iedomājusies - to ne, to ne!"

"Ne, ne!" šī atbild - lai tad paliekot. Bet ko tēvs tur ilgi činkosies: aizdzen sulaini pie kāķa un domā: "Gan tu, meita, aizmirsīsi viņu, kad tas negrozīsies vairs acu priekšā." Tā nu paliek kādu laiku.

Tomēr sulainis, sava tēva būdiņā slēpdamies, neguļ vis dīkā: ače, iedomājies lielu, lielu koka briedi gatavot. Citi brīnās, kur tādu likšot.

"Ā! kas var zināt?" šis tikai atbild un tēš projām.

Bet kas tādam par iedomu? Tiklīdz briedis gatavs, tā pagrābj savu kokli, ielien brieža vēdarā un lūdzas tēvam, lai vedot ērmu ķēniņa pilī pārdot; bet lai nesakot, kas briedim vēdarā. Labi; kas tēvam liela nelaime - vedīs arī. Bet pils priekšā šāk šis tur iekšpusē koklēt tik sēri, tik jauki, skaidri vai asarām jābirst. Iznāk ķēniņš, daiļā princese, visi citi: kur tādu kustoni esot grābis?

"Vai, ķēniņ, kādi nu mežā nav!"

"Vai viņš arvienu tā dzied?"

"Dzied gan; bet ja sauntumojas - paslinko lai."

"Cik gribi par viņu?"

"Nu, ko tur, ķēniņ, daudz prasīšu, jūs jau paši zināt. Cik atmetīsit, atmetīsit!"

Labi, salīgst. Un nu ķēniņš prieka pilns par savu savādo briedi; to vien daudzina: "Re, bērni, kādi brīnumi vēl nav plašajā pasaulē!"

Bet princese, gan tā pazinusi briedi no dziesmas vien; tūliņ tēvam gar kaklu; lai dāvinot viņai pirkto briedi! Jā, jā, tēvs domā, lai padarbojas ar briedi, aizmirsīs drīzāk sulaini. Briedi ienes princeses istabā un nu jaunie ļaudis kopā atkal. Dienu sulainis iekšpusē koklē, šī klausās, bet nakti, kad ķēniņš guļ, brieža vēdars tukšs. Tomēr - kas ir - nedēļu vēlāk tāds nolāpāms skauģis - ače, pils pavārs - iečukst ķēniņam: labi tur neesot, tai brieža vēderā: kas tas par briedi, tik ilgi neēdis? Ķēniņš pārdomā: "Var viss būt - šķelsim vēdaru vaļā!"

Atšķeļ - vai, tēte! - izlien senākais sulainis nobālis. Ujā! tās dusmas tagad ķēniņam; ilgi tā nebija spārdījies. Un tūliņ pavēl sulaini cietumā spostīt un princesi - pats vēl nezin, ko ar to izdarīt. Bet princese karstās bailēs špukt! tamēr pa logu ārā un labāk skries ūdenī, nekā tēva bardzību klausīties. Skrien, skrien; bet sulainis tomēr cietuma lodziņā noskumis skatās šij pakaļ. Jau bēgle pašā jūrmalā, te saceļas melns mākonis, kā viesulis, pagrābj princesi, piekabina mugurai spārnus un aizved uz jūŗas salu drošumā. Sulainis nobrīnās, kas viņai par lepniem spārniem: tīri - atspīd un nolaistas vicn, pa jūŗas salu staigājot.

Ķēniņš izmeklējas vienu dienu, otru dienu savu meitu - nekur atrast. Bēdās gan izsolās atradējam princesi par sievu atdot, ko visu ne, bet nekur un nekur. Te trešajā naktī ķēniņš sapņo: pie viņa gultas atlaižoties sieviete un sakot: "Laid koklētāju, tad princesi atradīsi!"

No rīta ķēniņš bija lielās domās: "Žēl būtu tādu pārgalvnieku atsvabināt, bet meitas dēļ taču būs jālaiž."

Izlaiž koklētāju: vai zinot princesi atrast? Varbūt gan! Lai tikai padodot laivu. Prasi, kā šis nezinās, kad skaidri redzējis. Aizbrauc pie salas - jā: princese iznāk pretim sveika, vesela, Abi iesēžas laivā un brauc pie tēva. Tagad ķēniņam bija jādod meita koklētājam, vai grib, vai negrib.