7. A. 575. A. Gari-Juone no S. Matisona Domopolē. Latvju kultūras kr.

Ogruok bejia vīns puika, godu septiņpadsmit vacs. Jis juojis uz pīguļi, dīnā moz struoduojis. Atbrauc nu pīguļas un guļ leidz vokoram, vokarā sāstās zyrgam mugurā un juoj pīguļā. Pīguļā par nakti jis izgudroj vysaidus nīkus. Reizi jis iztaisa kūka dziervīti, ar kū pa gaisu skrīt, dataisa treis taidas knopkas: pamīdz pyrmū - jis drusku pasaceļ gaisā, pamīdz ūtrū - vēļ augšuok, pamīdz trešū - jau pavysam augši. Nūsaprīcoj jis, ka ar kūka dziervīti var skrīt kai ar dzeivu. Laižās un aizskrīn uz ķēneņa pili, izskrīn trešajā stuovā, nūsamat uz lūga. Kēneņa meita attaisa lūgu un īlaiž jū īškā. Dzeivoj jis pi kēneņa meitas, runuojas, kēneņa meitai i īpateik, bet jei beistās sova tāva un soka puikam: "Skrīn jau prūjom, lai muns tāvs naredz!"

Kēneņa meita attaisa lūgu un jis aizskrīn prūjom. Ūtrā dīnā otkon jis atskrīn pi kēneņa meitas, jei attaisa lūgu, īlaiž un dzeivoj jī obēji. Sulaiņi beja manējuši, ka nazkas staigoj pi kēneņa meitas. Vīns sulains pajem un nūsmērej lūgu ar pika pervi: kas īs pi kēneņa meitas pa lūgu, tys nūsmērēs rūkas un tai varēs nūkert vainīgū.

Trešā dīnā jis atskrīn pi kēneņa meitas, tei abtaisa lūgu, īlaiā. Kuopūt pa lūgu īškā, jam nanūsazīdja rūkas ar pika pervi, bet uorā kuopūt vīna rūka dasadyuŗa pi lūga un nūsazīdja. Jis aizzalaiž prūjom, sulaiņi verās, voi nava kas bejis pi kēneņa meitas, un pazeist, ka ir dasadūrts pi pika perves, aizīt un pastuosta kēneņam, ka pi kēneņa meitas staigoj vīns bryugons, jei jū īlaiž pa lūgu. Kēneņš pasauc sovu meitu un vaicoj: "Voi ir bejis kas pi tevis?"

"Nabej's nikas," maloj kēneņa meita.

Tod kēneņš izsludynoj pa vysu valsti, lai izmeklej taidu cylvāku, kuram rūka nūzīsta ar pika pervi. Jo taidu atrass, tod tam byus nuove. Puika gon mozguoja rūku, kai tikai varādams, bet pika perves navarēja atmozguot. Sovu kūka dziervīti jis nūgloboj klāvā zam siles.

Kēneņa sulaiņi meklej pa vysu valsti, apsaver kotra puiša rūkas, atīt i uz puikas sātu.

"Myusu sātā jau nava nivīna vacuoka puiša, ir tikai kaidu septiņpadsmit godu puikeļs. Te jau nava taidu, kas varātu tikt pi kēneņa meitas," runoj puikas tāvs.

"Lai īt vīn paruoda rūkas," pavēļ sulaiņi.

Tāvs pasauc dālu, nyu redz sulaiņi, ka jam rūka nūzīsta ar pika pervi.

"Beji pi kēneņa meitas?" vaicoj sulaiņi puikai.

"Nabeju," atsoka puika.

Suok jū sist, lai stuosts taisnību, puika suopēs ari pasoka, ka bejis.

"Stuosti, kai tu tyki pi kēneņa meitas," pratynoj sulaiņi un syt.

Puika i pastuosta, ka aizbrauc's ar sovu kūka dziervīti.

"Atnes un paruodi tū dziervīti!" klīdz sulaiņi.

Puika aizīt uz klāvu, izvalk nū siles apakšas dziervīti, atnas un paruoda. Sulaiņi puiku ar vysu kūka dziervīti aizvad pi kēneņa. Kēneņš paruoda puiku sovai meitai un prosa: "Vai itys ir tovs bryugons, pazeisti ju?"

"Itys ir muns bryugons, pazeistu," atsoka kēneņa meita.

Kēneņš pasludynoj, ka nuokūšā dīnā puikam byus nuove. Sasalosa ļaužu pulks vērtīs, kai nūbendēs puiku. Pret pašu nuovi puika prosa, lai palaižūt jū ar sovu sīvu vēļ pasavyzynuot sovā kūka dziervītē. Kēneņš ari atļaun, jī obēji sāstās dziervītē, puika paspīž trešū knopku un izaceļ augši, augši gaisā; tik augši izskrīn par reizi, ka ļauds navar jūs vaira saredzēt. Gaida vysi, kod puika un kēneņa meita nūsalaiss ar kūka dziervītu, bet tī i šūdin lidoj pa gaisu.