Dzeivuoja vīns kēniņš. Jam beja lela kēneste un tymā kēnestī beja divi piles. Kotrā pilī kēniņš turēja kolpus. Vīnā leluokā pilī dzeivuoja pats kēniņš ar sovu saimi, sīvu un vīnu meitu. Vīnā godā nu vīna cīma kēniņš pajēmja divi jaunus puišus sev par kolpim. Vīnu pajēmja pi sevis lelajā pilī, bet ūtru puisi nūsyutīja uz ūtru pili. Obi draugi kolpuoja kēniņam jau pa treis godi. Vīnu reizi draugi saguoja vīnā vītā un vīns vaicuoja ūtram kai jis dzeivoj. Puiss, kurs dzeivuoja mozā pilī, soka: "Es tagad dzeivuoju pi kēniņa jau treis godi par kolpu, bet nikod naradzēju paša kēniņa. Pats labi nazynu, kam es kolpoju."

Ūtrs draugs jam atbildēja: "Es ari kolpoju un man tai labi, es tai laiku labi puorvežu, ka naredzēju, labi ēžu un dzēru, bet ka man byutu daudz naudas, es ar kēniņa meitu pagulātu."

Kad kolps runuoja itūs vuordus, guoja tyvu pi jūs pats kēniņš un dzierdēja, kū juo kolps runuoja. Kēniņš nūstuoja un suoka vaicuot nu sovu kalpu, kū jī runuoja. Kolpi kēniņam pīsazyna un suoka prasīt kēniņam, ka jis jīm pīdūtu. Kēniņš pasacīja kolpam: "Kurs beja nū mozuos piļs, lai īt uz sātu," bet ūtru kolpu nu leluos piļs pajēmja ar sevi. Atīt kēniņš ar kolpu uz sovu pili un soka kolpam tai: "Tu pasacīji, kai tev labi dzeivuojās pi manis, bet ka tev byutu nauda, tu ar munu meitu pagulātu. Tad labi! Es tev dūdu daudz naudas un tu paguli ar munu meitu. Es dūdu tev laika divi mēneši, jo tu pagulēsi ar munu meitu, tad es atdūšu tev meitu par sīvu, bet jo na, tad tev byus golva nūst!"

"Labi," pasacīja kolps, un kēniņš jam īdevja daudz zalta naudas, kuras kolpam nanūdzert desmit godūs. Nūīt kolps uz mīstiņu un suoka dzert brandiņu, dūmuodams pats sevī: "Pagulēt ar kēniņa meitu navarēs, par tū, kā tī napatiksi, stuov straža un naīlaiss, bet pa mīstiņu kēniņa meita nastaigoj. Kēniņš taipat nūciers golvu, par tū, ka izpildīt ituo nikas navar."

Vīnu reizu itys kolps vīnā krūgā dzer brandinu. Pīīt pi juo vīns ubogs un prosa jam, kab jis īdūtu jam īdzert. Kolps ar dusmem nūsyutīja ubogu pi valnim. Ubogs itys beja nazkod cīši boguots, nazkaids barons, un cīši muocīts. Kolps dzēra un padūmuoja pats sev: "Naudas ituos man vīnam nanūdzert par taidu eisu laiku."

Pasaucja kolps tū ubogu un suoka pierkt jam brandinu un dzirdēt. Tai jī obadivēji dzeŗ. Kolps suok runuot ubogam, ka jam īdevja kēniņš daudz naudas un pasacīja: "Jo ar juo meitu divu mēnešu laikā es napagulēšu, tad muna golva kriss nu placim, un es tagad labi zynu, ka ituo es navarēšu izpildīt, bet lobuok dzeršu, cik muna dvēsele pījem." Ubogs beja gudrs cylvāks, un suoka runuot kolpam tai: "Es sadūmuoju lobu lītu, ar kuru tu vari tikt kēniņa pilī un pagulēt ar juo meitu."

"Nu, izstuosti," vaicoj kolps ubogam.

Ubogs soka: "Tu īdūd man pusi tuos naudas, kuru kēniņš tev īdevja, es braukšu uz cytu kēnesti un nūpierkšu tur pašu lobū muzyku, kuras kēniņš nikod nadzirdēja un naradzēja, un zalta vucynu, kurs doncuos vysaidus dančus, bet tys vucyns byus taids, ka vydā varēs sēdēt cylvāks, kurs mīgs pederes, un vucyns doncuos. Kad kēniņš izdzierss taidu muzyku un īraudzīs taidu vucynu, jis nu manis nūpierks jū, bet tu byusi vucyna vydā un tiksi pagulēt pi kēniņa meitas."

"Labi," pasacīja kolps un īdevja ubogam pusi īdūtuo kēniņa naudas.

Ubogs pajēmja naudu, labi apsavylka un nūbraucja uz cytu kēnesti pierkt itū vucynu un taidu nikur nadzierdātu smukū muzyku. Par nagaru laiku atbrauc tys ubogs, atvad muzyku un zalta vucynu, kurs labi doncoj. Ubogs atroda itū kolpu vīnā krūgā cīši pīdzārušu. Kolps tai daudz dzēra, ka aizmiersa, ka devja naudu ubogam. Ubogs soka kolpam, ka jis atvedja muzyku un zalta vucynu. "Tagad palaissim ziņu, ka taida un taida izruode atbraucja nu cytas kēnests un taidā dīnā ruodīs ļaudim." Kai izlaidja ziņu, vysi ļauds steidzuos redzēt un kēniņš ar sovu sīvu un meitu ari nūguoja paklausīt muzyku un pasavērt, kai tys zalta vucyns doncuos. Jau tei dīna atguoja, sasalasīja daudz ļaužu, atbraucja kēniņš ar sovu saimi un suoka spēlēt muzyka, kaidas kēniņš nikod sovā dzeivē nadzierdēja un pēc tam suoka doncuot zalta vucyns, tai ka kēniņš ar sovu saimi palyka cīši prīcīgs un lyka, kab muzykanti reitā byutu pi juo pilī. Reitā ubogs ar kolpu nūīt uz kēniņa pili. Kolps īleida vucyna vydā, bet ubogs beja par saiminīku. Suoka spēlēt pilī muzyka un vucyns doncuot. Kēniņam un juo meitai brīsmīgi patyka zalta vucyns. Kēniņš vaicoj ubogam: "Puordūd man vucynu!"

Bet saiminīks soka: "Kēniņš, vucyns duorgi moksoj!"

"Cik," vaicoj kēniņš.

Ubogs jam atbildēja, ka divi garči zalta. Kēniņš tyuleņ pībēra divi garči zalta un nūmoksuoja ubogam. Sajēmja kēniņa kolpi vucynu un pīnesja kēniņa meitas kambarī. Ubogs sajēmja naudu in nūguoja prūjom.

Kēniņa meita īguoja sovā kambarī un ar vucynu vysu laiku kavējās. Kū jī pasoka vucynam, tū jis dora. Tai meita kavējās vysu dīnu, bet kēniņš nikuo nazynuoja. Izleida nu vucyna uorā kolps un suoka bučuot kēniņa meitu. Pats kēniņš dūmoj: "Īšu es pasavārtūs, kū dora meita ar vucynu."

Īīt kēniņš meitas kambarī, veras: meita guļ gultā, zalta vucyns stuov un nikuo nadoncoj, bet preti juo stuov kolps un soka: "Kēniņš, es izpildīju sovu uzdavumu un pagulēju ar jyusu meitu!"

Kēniņš uz reizes sasatryuka, bet pēcuok runoj kolpam: "Lobi, muna meita ir tova sīva."

Kēniņš apprecynuoja kolpu ar sovu meitu.