Sen senejūs laikūs guoja pa ceļu divi bruoļi un atroda dečīti, capuri un goldautu. Ar dečīti, kad jam pasacīja, varēja aizbraukt, kur tik gribi; capuri kad izmauca golvā, nikas naredzēja; goldautam, juo pīsacīja atsakluot, jis atsakluoja un uz juo beja pylns vysaidu duorgu ēdīņu un dzērīņu. Bruoļi suoka streidētīs un nikai navarēja sadalīt atrostū lītu.

Apkuortnē staiguoja vīns medinīks un īraudzēja bruoļus streidūtīs. Medīniks pīguoja kluot pi bruoļim un prosa: "Kuo jyus streidītīs?"

"Kai mums nasastreidēt? Atrodām treis lītas un nazynam, kai sadalīt," atbildēja bruoļi.

"Tyuleņ es sadalīšu," soka medinīks, "es izšaušu nū blises uz vīnu un ūtru pusi, kurs mudruok atness lūdi atpakaļ, tys pajems lītas!"

Bruoļi beja ar mīru. Medinīks izšuovja uz vīnu un uz ūtru pusi un soka: "Nu, tagad skrīnīt, meklējīt lūdes un nesīt uz šeni!"

Bruoļi aizskrēja. Medīniks sāduos uz dečīša, apmaucja golvā capuri un pīsacīja nest jū. Dečīts pasacēļa gaisā un nas medinīku. Tai dečīts nesja, nesja medinīku un nūstuoja pi vīna kēniņa piļs. Tad dečīts soka: "Kēniņam ir smuka, smuka meita, bet jei sēd vīna ustobā un pi juos kluot teik tikai kēniņš!"

Tei meita beja aizmyurēta, lai juos naīsavārtu rogona, jo senejūs laikūs rogonas vysas smukuos meitas zoga un apēdja, vai apbūŗa. Tad medinīks soka dečīšam: "Izceļ mani pi kēniņa meitas lūga!"

Dečīts tū izdarīja Beja vosoras laiks un kēniņa meitas ustobas lūgs beja vaļā. Medinīks īkuopja pa lūgu kēniņa meitas ustobā. Kēniņa meita juo naredzēja, jo jam beja apmaukta golvā breinuma capure. Medinīks arī redzēja, ka kēniņa meita ir cīši skaista. Pec kaida laiciņa medinīks suoka runuot ar kēniņa meitu un kēniņa meita jam atbildēja. Tad medinīks soka: "Vai tu nasabeisi manis, jo es tev pasaruodīšu?"

"Na, nasabeišu," atbildēja kēniņa meita.

Medinīks nūjēmja capuri un nūstuoja pret kēniņa meitu. Ari medinīks beja smuks puis's un kēniņa meita jimā īsamīļuoja. Kēniņa meita nikod nabeja redzējuse sveša veirīša un prasīja, kuodēļ jam na taidi moti, kai jai, kuodēļ vajadzīgi daguns, ausis un tai tuoļuok. Kēniņš nosuoja garus motus un nikuo nagribēja paskaidruot par ausim un dagunu sovai meitai. Medinīks atbildēja: "Man ir eisi moti, tuodēļ, ka es asmu veirīts!"

" Sarunu meitas ustabā izdzierda kēniņš un jau guoja vārtūs. Kēniņa meita prasīja medinīkam, lai jis atīt uz jū vēļ parunuotu. Cikam kēniņš taisīja durovas, medinīks apmaucja galvā capuri, palyka naradzams, izkuopja pa lūgu, sāduos uz sova dačīša um aizbraucja. Kēniņš prosa meitai: "Kas ar tevi runuoj?"

"Tys runuotuojs sacīja, ka šis asūt veirīts," atbildēja kēniņa meita.

Kēniņš sabuoŗa sovu meitu un pīsacīja, ka lūga vairs nataisītu vaļā. Pec kaida laiciņa otkon atbraucja medinīks pi kēniņa meitas lūga, drusku pasyta lūgā un kēniņa meita jū īlaidja īškā.

Tai jī runuojās, runuojās, kēniņa meita soka: "Es braukšu ar tevim reizē un napalikšu vīna paša te! Man gribīs redzēt pasaui!"

Medinīks soka: "Tagad es tevis napajemšu, bet pajemšu nuokūšā reizē."

Tai jī izzarunuoja un medinīks aizbraucja. Trešā reizē ni par kū napalīk kēniņa meita vīna paša un prosa, ka jū medinīks pajemtu ar sevi. Medinīks beja ar mīru pajemt kēniņa meitu. Tad jī obi sāduos uz dečīša un brauc pa gaisu. Īsagribēja jīm obējim cīši ēst un jī nūsalaidja zemē uz vīnas lelas un skaistas pļovas. Medinīks soka: "Goldaut, atsakluoj!"

Goldauts atsakluoja un uz tuo beja pylnum pylns vysaidu duorgu ēdīņu un dzērīņu. Ādūt medinīks vys dzēŗa un dzēŗa pa vīnai gluozītei, cikom pavysam pīdzēŗa. Tad kēniņa meita prosa: "Kai tu vari pa gaisu braukt? Kū tu izdori, ka tevis naredz? Kai te itī ēdīņi un dzērīņi atsaroda?"

Medinīks uz īdzārušas rūkas vysu izstuostīja kēniņa meitai, bet pats aizmyga. Kēniņa meita sāduos uz dečīša, pajēmja ar sevi capuri un goldautu un aizbraucja uz sova tāva, kēniņa pili. Medinīks pasamūda un radz, ka nav ni kēniņa meitas ni lītu. Nazyna medinīks, kur īt un kur meklēt kēniņa meitas. Kēniņa pils nu juo beja tuoļi, tuoļi. Laidjās medinīks īt uz kēniņa pili.

Kēniņa meita uz dečīša atbraucja uz sovu sātu. Kēniņš beja cīši prīcīgs, ka juo meita atbraucja, un suoka prasīt nu juos, kur jei beja un kas jū izvedja nu sātas. Kēniņa meita vysu izstuostīja sovam tāvam kēniņam un tai jī dzeivoj otkon kūpā laimīgi.

Pēc kaida laika atguoja pi kēniņa pils medinīks. Kēniņa meita pa lūgu īsavēŗa jū un pastuostīja sovam tāvam, kēniņam, ka medinīks otkon ir atguojis. Tad kēniņš īsaucja medinīku pi sevis un beja cīši dusmīgs uz juo par meitas izmuonīšonu. Tad kēniņš, beidamīs, ka vēļ juo meitas naizsmej, pasaucja sovu kolpu un lyka jīm atcierst medinīkam golvu. Kolpi atcierta madenīkam golvu un kēniņš ar sovu meitu dzeivoj šūdīņ laimīgi.