Vienam tēvam bija viens dēls. Tāpēc ka tēvs bija nabags, tam vajadzēja to jau it maziņu nodot pie saimnieka par aitu ganu. Bet šis nevarēja savas aitas noganīt, ik dienas tam pazuda viena aita, par ko saimnieks to katru reiz gauži pēra. Vienreiz saimnieks noteica, ja vēl pazaudēšot kādu aitu, tad to tā sitīšot, ka tik maz dzīvs palikšot. Bet otrā dienā pēc tam viņam bija pazudušas trīs aitas uz reizu. Gans nu gāja tās brēkdams meklēt. Te uz reiz piestājas vecs vīriņš un jautā zēnu: "Kādēļ tu raudi un esi gauži noskumis?"

Puika nu visu izstāstīja, kas viņam arvienu noticis. Vecītis apmierinādams iedeva puikam stabulīti, kuru pūšot tāpat skanēja, it kā desmit muzikanti spēlētu. Pēc tam vecītis pazuda, kas bija pats Dievs.

Pa mežu maldīdamies, tas izgāja jūrmalā, tur uzkāpis uz kādu augstu klinti, tas sāka stabulēt. Otrā rītā viņš redz lielu kuģi par jūŗu peldam, un tas brauc taisni uz to vietu malā, kur zēns stabulē. Kapteins to ņem uz savu kuģi un aizved uz to pilsētu, kur viņam jābrauc. Šinī pilsētā puika spēlēja ar savu stabuli un drīzi viņš tapa par labāko muzikantu izslavēts. Pēcāk tās zemes ķēniņam ir kāzas, un tas nu meklē vislabākos muzikantus, mūsu puika arī pieder pie tiem, un salīgst par 50 rubļiem. Starp tiem spēlmaņiem puika vislabāki spēlē, tā ka viņa jaukās mūzikas skaņas izspiež ķēniņam asaras no acīm.

Ķēniņam bija liels jauks dārzs ar visādiem zvēriem, kur stāvēja daudz vergu, kad ķēniņš pa vaļas brīžiem atvēlēja zvērus apskatīt. Tai dārzā bija arī viena smuka zaļa būdiņa, kurai klāt piegājis, puika ierauga tur smuku princesi gauži raudam. Viņam sirds iežēlojās par to, bet nu laiks bija atkal spēlēt, tāpēc šis steidzās pie sava darba. Ķēniņš ļoti brīnījās par viņa spēlēšanu. Kad kāzas beidzās, ķēniņš aizmaksāja muzikantiem, bet puika maksu neņēma, lūgdams par algu to smuko princesi. Ķēniņš atbild: "Labi, es likšu div kuģus uz jūŗas braukt. Ja tas viens kuģis, kur es būšu, tavu otru kuģi ar princesi noķers, tad jūs abi būsit man par vergiem."

Ķēniņa kuģis bija gŗūts, bet puikas kuģis viegls peldēšanā. Puika, nekā nezinādams par kompasu, brauc tik, lai var izmukt, un tāpēc nomaldās. Otrā rītā viņi ierauga lielu pilsētu, un grib tur klāt piebraukt, bet tas gŗūti nākas. Tās pils ķēniņa sulainis brauc pretī ar laivu, gribēdams palīdzēt, un pazīst to princesi par sava ķēniņa meitu. Tai laivā bija koka bluķis un zobens. Sulainis nu prasa muzikantam: "Vai tu gribi, lai tev kaklu nocērt, jeb jūŗā iemet?"

Šis teica, lai labāk uz kāda dēļa piesien un jūŗā iemet. Tā arī notika. Puika, uz dēļa peldēdams, bija izmests vienā salā. Par zīmi tam bija vēl princese iedevusi savu mutslauci, kur bija viņas vārds ierakstīts.

Puikam salā piestājās vecs vīriņš un iedeva tam vienu lādīti, kur bija visādas skaistas krāsas iekšā. Kad ar to kastīti piesita pie sienas, tad kādu krāsu vien tur vēlējās, tāda tur arī tūlīt bija. Vecītis iedeva tam arī vienu nūju, kad ar to uzsita uz ūdens, tad varēja iet pa ūdens virsu. Tā nu puika aizgāja atkal uz to pašu pilsētu, kur bija viņa princese, un dabūja dzirdēt, ka tai būšot kāzas ar ķēniņa sulaini, kas viņu esot izglābis.

Bet ķēniņš gribēja papriekšu savas istabas izmālēt un meklēja mālderi. Puika izdevās par mālderi un salīga par 200 rubļiem. Viņš nu pieņem vēl trīs zeļļus klāt un tie tik dzīvo vien. Kad puika dabūja zināt, ka ķēniņš drīz nāks skatīties, vai viss gatavs, tad tas gāja ar saviem biedriem un krāsu lādīti un izmālēja pirmā istabā to pilsētu, kur tam ķēniņam kāzas spēlēja. Otrā istabā viņš izmālē, ka viņš to kuģi liek taisīt un brauc ar to princesi par jūŗu. Trešā istabā viņš izmālē, ka viņš ar to princesi piebrauc viņas tēva pilsētai, un ka tas sulainis viņu izsviež no laivas jūŗā. Un tā katrā istabā bija citādas bildes. Kad nu visas istabas bija izmālētas, tad tas ķēniņš atbrauca ar princesi pārskatīt to darbu. Ķēniņam gauži patika tās istabas, bet princese visu apskatījusi un ieraudzījusi māldeŗa parakstu, gauži nosarka, bet ķēniņš tomēr nekā nemanīja, par ko viņa tā nosarkusi.

Kāzu dienā arī mālderis tapa lūgts pie galda, ēdot viņš izvilka to mutslauci, ko princese tam bija devusi. Princese, to apskatījusi, sacīja uz viesiem: "Man pazuda atslēga un es liku nokalt jaunu. Bet nu es atradu atkal veco atslēgu. Kuŗu nu lai es paturu?"

Tad iesaucās princeses brūtgāns, ka tā vecā atslēga gan būtu labāka.

Princese atbildēja: "Tu esi sev nāvi parakstījis." Un nu viņa visu izstāstīja ķēniņam. Ķēniņš lika iebāzt to sulaini ar naglām izsistā mucā un laist to mucu no augsta kalna zemē. Bet avju gans dabūja to princesi par sievu un dzīvo vēl šodien it laimīgi, ja nav miruši.