2. A. 578. Skolnieks J. Banazis no J. Otaņķa Nīcas Kadegu mājās.

Reiz vienam ķēniņam bijusi ļoti smuka meita. Vienu dienu meita izbraukusi jūŗā, bet atnācis kāds liels kuģis, kuģa ļaudis sajēmuši meitu un aizveduši uz svešu pili. Kuģis un pils piederējusi vienam laupītāju virsniekam, kas gribējis dabūt meitu par sievu, bet meita negājusi pie laupītāja. Tāpēc laupītāju virsnieks iemetis meitu kādā dziļā velvē, kas bijusi izmūrēta ar akmeņiem.

Laupītāju virsnieks citādu ēdienu meitai nedevis, kā tik tādu kā suņiem un pat vēl sliktāku. Reiz laupītāji bijuši nolaupījuši vienu puiku un tas nu laupītāju virsniekam palicis ļoti uzticīgs.

Kādu reizi, kad laupītāji izbraukuši, viņi pieteikuši puikam, lai tas dodot pa valgu velvē iekšā suņu ēdienu. Kad nu puika laidis ēdienu velvē, tad viņš gribējis arī zināt, kas velvē atrodas, kam viņam jādod tas ēdiens. Puika pielicis ausi pie velves un klausījies un velvē sadzirdējis vaidus.

Tad puika tūliņ pa valgu nolaidies velves dibenā un atrada tur meitu vaidam. Meita izstāstījusi puikam visu, kā viņa te tikusi iekšā. Puika tūlīt pa valgu, pa kuru nolaidies zemē, izrāpies laukā, tad licis meitai ieķerties valgā un izvilcis to laukā. Nu meita apsolījusies palikt puikam par sievu. Bet puikam meita nepatikusi jo viņa velvē bijusi vecās noplīsušās drānās un, ēdot nelabo ēdienu, palikusi dzeltāna un pavisam nesmuka.

Tad puika ievedis meitu laupītāju pilī, apģērbis vissmukākās drānās un devis ēst visgardākos ēdienus. Nu meita palikusi tik smuka, ka puikam jau ļoti labi patikusi. Kādu nedēļu puika ar meitu nodzīvojuši pilī, tad pajēmuši mazu laiviņu un braukuši jūŗā. Jūŗā viņi ierauguši divus lielus kuģus, vienu viņi pazinuši par laupītāju kuģi, bet otrs bijis no tās valsts, no kuras meita bijusi. Viņi, cik vien varēdami, steigušies pie pēdējā kuģa. Kad viņi bijuši jau klāt, tad laiviņu līdz ar meitu un puiku ievākuši kuģī un aizveduši uz malu. Tad meita ar puiku šķīrušies un puika pieteicis, lai meita neteic, kas viņu izglābis.

Bet ķēniņš, meitas tēvs, bijis izsludinājis pa visu valsti: kas meitu atvedīs, tas dabūs viņu par sievu un ķēniņa troni. Kučieri, kas meitu ievedis pilī, ķēniņš apdāvinājis ar zeltu un sudrabu, turēdams to par meitas glābēju. Ķēniņš nu gribējis meitai uzbūvēt vienu skaistu pili. Pieteikušies daudz amatnieku un māldeŗu, kas nu visi strādājuši. Uzcēluši skaistu pili, ar puķēm un zeltu izgreznotu.

Meita atnākusi skatīties, bet pils meitai nepatikusi un tā likusi celt citu. Nu pieteikušies atkal daudz amatnieku, kas uzcēluši vēl skaistāku pili par pirmo, bet meitai šī atkal nepatikusi. Nu redzējuši visi amatnieki, ka pēc viņas prāta nevar pili uzbūvēt, tāpēc nenācis vairs neviens amatnieks pie ķēniņa.

Nu atnācis viens zemnieka dēls un apņēmies par mēnesi pili uzbūvēt, lai tikai dodot, ko viņš prasot. Puika prasījis, lai nostādot kareivjus apkārt kur viņš pili taisīšot, lai neviens neredzētu, kā viņš taisa. Puika uz visām pils sienām sazīmējis tos notikumus, kurus viņš ar meitu piedzīvojis. Kur viņš velk meitu no velves laukā, kur viņš meitu ģērbj un ēdina laupītāju pilī, kur viņi izbēg no ienaidnieku kuģa un kur viņi beidzot izšķiŗas.

Nu mieta nāk skatīt pili un viņa saka savam tēvam: "Šī pils nu man patīk."

Bet puika bijis aizgājis projām. Nu tēvs prasījis: "Kas tas par cilvēku, kas ar tevi to visu piedzīvojis?"

Tad vecais ķēniņš licis atsaukt mālētāju pilī un atdevis tam savu meitu par sievu un vēl savu troni klāt. Nu jauneklis apprecējis ķēniņa meitu un dzīvojis laimīgi savā valstī.