Reiz bijis bagāts kungs, viņam bijis viens vienīgs dēls un viņš to visādi izlutinājis. Dēls izaudzis liels palaidnieks. Beigās tēvs teicis: ja viņš neklausīšot, viņš to nodošot ganos. Dēls nav labojies, un tēvs to nodevis aitas ganīt. Bet viņš arī aitas nav labi ganījis. Viņš mācījis aitām iet rindā kā zaldātiem. Ja kāda aita bijusi pa daudz uz priekšu, to viņš aiz pieres pagriezis atpakaļ; kuras bijušas pa daudz atpakaļ, tās viņš aiz ausim pavilcis uz priekšu.

Reiz viņš ganīdams aizmidzis un sapņojis, ka viņam galvas galā izaudzis mazs zariņš un kāds viņam teicis, lai ceļoties augšā, nogriežot zariņu un uztaisot no tā stabuli. Ja viņš šo stabulīti pūtīšot, tad visi, kas to dzirdēšot, sākšot dancot. Kad viņš atmodies, viņš redzējis, ka viss bijis tā, kā bija sapņojis. Viņš nu arī uztaisījis to stabulīti un sācis pūst bez apstājas. Aitas palikušas pavisam vājas, jo zēns viņas pastāvīgi dancinājis. Tēvs par to sadusmojies un padzinis dēlu.

Padzītais dēls nogājis jūŗmalā un tur aizmidzis. Piebraukuši trīs zvejnieki nu paņēmuši viņu līdz. Laivā zvejnieki sākuši strīdēties. Viens teicis: "Man vajag dēlu."

Otrs teicis: "Man vajag."

Trešais teicis: "Visgudrākais būs, ja mēs viņu pārdosim un naudu izdalīsim."

Beidzot zvejnieki, viņu noveduši tādā valstī, kur neviens nedrīkstējis bez ķēniņa atļaujas iebraukt. Ķēniņš, dabūjis dzirdēt par svešnieku, nospriedis, ka viņš pēc trijām dienām tiks pakārts, bet pa tām trim dienām viņš var iet pa visu pili pastaigāties.

Zēns, staigādams pa dārzu, redzējis vienā kokā pakārtu lielu grozu, kurā sēdējusi viena princese, bet tā bijusi no kādas citas valsts. Ķēniņam bija liels ienaids uz tās princeses tēvu un, viņam spītēdams, tas noķēris to princesi un ieslodzījis tai grozā. Kunga dēls, staigādams pa dārzu, izrunājies ar princesi un viņa izstāstījusi viņam visu, ka viņai citu neko nedodot ēst, kā pa dienu mazu gabaliņu maizes un glāzi kafejas.

Pienākusi arī tā diena, kur veduši aitu ganu uz kāršanu. Viņš gājis līdz un smējies, bet mācītāji teikuši, lai viņš nesmejoties vis, tā esot nopietna lieta, jo viņu tak kāršot. Tiklīdz viņš aizgājis pie karātavām, viņš sācis pūst savu stabulīti un visi, kas tur bijuši, sākuši dancot. Pats ķēniņš arī dancojis kamēr vairs nespējis. Tad ķēniņš viņam prasījis, vai viņš varot nospēlēt trīs dienas un trīs naktis bez apstājas, tad viņš viņu atlaidīšot brīvā un ļaušot izvēlēties visu, ko vien viņš gribot, tikai ķēniņa valsti ne. Viņš nu arī sācis spēlēt.

Kad viņš beidzis spēlēt, tad ķēniņš teicis, lai izvēloties maksu. Zēns atbildējis, ka citu neko nevēloties, kā tikai to princesi, kas sēžot dārzā tai grozā, bet ķēniņš to negribējis dot, sacīdams, lai vēloties ko citu, zēns tomēr citu neko negribējis. Ja ķēniņš atļāvis vēlēties, ko vien viņš gribot, tad viņš pastāvot pie solījuma un paģērējis princesi. Tad ķēniņš teicis: "Kad nu esmu solījis, tad ņem ar!"

Ķēniņš vēl iedevis viņam naudu, lai tik braucot prom. Un nu viņi aizgājuši uz vienu citu pilsētu un iegājuši vienā viesnīcā pa nakti gulēt.

Otrs ķēniņš atkal bija izsūtījis sūtņus pa visām malām meklēt savu meitu un izsolījis tam, kas to meitu atradīs, dot pusi no savas valsts un pašu princesi par sievu. Meklētāji arī iegājuši tai pašā pilsētā un tai viesnīcā, kur princese un aitu gans jau bija apgulušies. Vēlāk meklētāji prasījuši tam viesnīcniekam, vai viņš neesot redzējis tādu sievieti, rādīdami viņas bildi. Viesnīcnieks teicis: "Jā, viņa te ienāca un aizgāja gulēt."

Viesnīcnieks nu ielaidis meklētājus iekšā, kur viņi gulējuši. Meklētāji paģērējuši, ka princesei jāiet viņiem līdz un īsto atradēju viņai vajagot atstāt. Viņi nolikuši priekšā zobenus un paģērējuši, lai viņi abi divi zvēr, lai viņš sakot, ka neesot atradis, un šie teikšot, ka viņi atraduši princesi. Tā nu viņi nolaupījuši ganam visu mantu un atstājuši to kailu istabā.

Šie aizbraukuši prom, un viņš palicis viens pats. No rīta viņš uzcēlies, iegājis pie viesnīcnieka un prasījis viņam: "Kādēļ jūs man uzlaidāt tādus laupītājus?"

Viesnīcnieks ļoti nobijies, ka tā izdarījis. Gans lūdzis, lai tak viņam iedodot kādas drēbes, un nu viņš uzģērbies viesnīcnieka drēbes un aizgājis uz jūŗmalu apskatīties, vai viņa kuģītis nav aizgājis. Nekā, kuģītis ar’ pagalam. Viņš apsēdies jūŗmalā saulītē un sēdējis, kamēr aizmidzis. Pa sapņiem viņam kāds pienācis klāt un teicis: "Ko tu guli? Celies augšā, tev apakš galvas ir viens akmens, pacel to akmeni, tur būs viena kastīte, tai kastītē būs pindzelīte un krāsas, un ko tu tik domā, to tu vienā vilcienā varēsi uzmālēt."

Viņš uzcēlies, atradis to kastīti un nu viņš domājis, ka viņš nu varētu visu izkrāsot, ko tik grib. Viņš pameklējis kabatā, atradis baltu papīrīti un domājis, ka viņš varētu uzkrāsot to princesi. Kā nu viņš vilcis, tā ar vienu vilcienu uzmālējis princesi uz matu tādu, kāda viņa bija. Viņš bija ļoti priecīgs, ka varējis viņu tā uzmālēt. Un nu viņš sācis krāsot bildes, viņam klājies ļoti labi, jo pelnījis daudz un varējis labi dzīvot. Tā viņš iegādājies sev labas jaunas drēbes un dzīvojis labu laiku.

Vienā dienā ķēniņš meklējis pa pilsētu sev jaunus māldeŗus. Viņš jau bija salīdzis divpadsmit mālderus, bet vēl meklējis trīspadsmito un salīdzis to aitu ganu, kas apsolījies viens pats divpadsmit dienās izmālēt visu ķēniņa pili. Ķēniņš baidījies: diezzin vai viņš to varēšot viens pats cilvēks izdarīt, bet zēns teicis, lai uz viņu pilnīgi palaižoties un visus citus, lai atlaižot.

Viņš tūlīt nobraucis līdz ķēniņam, tur nogājis, viņš pazinis arī princesi, ko bija izglābis. Tā pils piederējusi viņas tēvam un nu bija taisīta jauna uz viņas kāzām, un viņa tāpat pazinusi arī šo. Viņš tomēr viņai piekodinājis ka nedrīkstot doties pazīstami, un tā viņš sācis mālēt pili. Papriekšu viņš izmālējis laukus, pļavas, mežus ar visiem zvēriem, katrā istabā kaut ko savādāku, un tā viņš sācis mālēt, ka viņš ganījis aitas, un tad viņš izmālējis, ka viņš braucis ar kuģīti pa jūŗu, un ka viņu zvejnieki nozaguši. Tālāku izmālējis to dārzu ar grozu, kur princese sēdējusi iekšā, un to viesnīcu, kur viņi abi ar princesi gulējuši pa nakti, kur tad ienākuši tie meklētāji, kas viņiem uzspieduši nepareizo zvērastu.

Ķēķī viņš izmālējis galdu, nazi, dakšiņas, teļēķi un pats sevi, kur viņš sēž klāt.

Nu viņš paziņojis ķēniņam, lai nāk apskatīties, vai viss būs labi. Atnācis ķēniņš ar princesi un tie meklētāji skatīties, kuŗā istabā iegājuši, tie teikuši, ka ir ļoti skaisti. Bet kad gājuši tālāk un princese ieraudzījusi atkal, kur viņš ganījis aitas, viņa zinājusi, ka mālderis ir viņas glābējs, un viņa sūtījusi sulaini, lai iet viņam pakaļ un lai viņš nāk iekšā. Viņš tomēr vēl nav gājis iekšā. Tad viņi staigājuši tālāk un apskatījuši vienu istabu pēc otras. Beidzamā istabā princese vairs nav varējusi ciest, ieskrējusi pati viņam pakaļ un vedusi mālderi iekšā. Tie divi meklētāji sabaidījušies un domājuši, ka nu būs slikti, un gribējuši jau aizbēgt, bet tikuši saķerti. Tad princese teikusi: "Tas ir mans īstais glābējs!"

Tad viņa ar mālderi nosvinējusi kāzas, bet abi krāpēji tikuši iesieti zirgu astē un saraustīti.

P i e z ī m e. Šīm pasakām stāv tuvu VI sējuma 13. numurs. P. Š.