Tēvam un mātei bija dēlēns, jau it labi liels stroķis, bet par daudz liels nerīša: bijis, kur nebijis - pie dīķa vien, pie dīķa vien. Gan māte noteica, lai neejot ūdens tuvumā, varot noslīkt, gan tēvs sapēra, bet viss tas neko nelīdzēja. Tikko puika kaut ko nodabūja: vai nu karoti, sāls piestiņu, cepuri, pastalu, tad tos tūliņ ūdenī iekšā, lai peld. Beigu beigās tēvs ar māti nosprieda, ka nieki vien būšot - puiku no ūdens nevarēšot vis atradināt, lai jau viņš mācas par jūrnieku.

Tēvs izlaida pa visu pasauli ziņu, ka viņš gribot savam dēlam skolotāju. Atnāca vecs vīriņš un sāka mācīt dēlu visās jūrnieku gudrībās. Tā kā puikam prāts uz to nesās, tad arī viņš ļoti lēti paturēja, ko vecais skolotājs viņam mācīja, un pēc neilga laika vecais vīriņš ziņoja tēvam, ka viņa dēls tagad esot pilnīgi izmācīts jūrnieks. Vecais vīriņš nu taisījās iet atkal projām, bet vispirms vēl iedeva savam māceklim auklu ar trim mezgliem un teica: "Lai gan tu tagad zini visus vējus, pasaules un jūŗas, bet jūrniekam ar to vis vēl nepietiek. Kad vējš nepūš jeb plosās vētra, tad tikpat viņam mierīgu prātu jānogaida kamēr atkal sacelsies vējš jeb saniknotā jūŗa nostāsies trakot. Te tev būs aukla ar trim mezgliem - kamēr tev šī būs, tu būsi jūŗas un vēju pavēlnieks. Kad nebūs vējš un tu atraisīsi pirmo mezglu, tad pūtīs krietns ceļa vējš, ja atraisīsi otru, tad trakos vētra, kuŗu tikai trešo mezglu atraišot, varēs apmierināt."

Vecais vīriņš aizgāja un jaunais kapteinis sāka braukāt ar savu kuģi pa jūŗu. Citi jūrnieki par viņu brīnījās: visur, kur tik viņš brauca, viņam pūta labs ceļa vējš; ne viņam kādreiz uzbruka vētra, ne arī cita kāda nelaime gadījās ceļā.

Reiz viņš nobrauca ķēniņa galvas pilsētā. Daudz kuģu stāvēja ostā gatavi aiziet; bet tikko mūsu kapteinis iebrauca un nosēja visus mezglus, palika viss tik rāms, ka jūŗā ne ūdens pilīte nepakustējās un uz sausuma ne apses lapiņa nedrebēja. Kuģiem bija gribot negribot jāpaliek ostā. Nogulēja vienu dienu, otru, bet vējš kā necēlās, tā necēlās. Visi par to bija ļoti sapīkuši, bet pavisam vairāk bija pats ķēniņa dēls. Viņam vēl tai pašā dienā vajadzēja notikt aiz jūŗas pie savas brūtes, otras zemes princeses; ja viņš šodien tur nenobrauc, tad viņa ietu pie cita. Ķēniņa dēls solīja nezin ko tam maksāt, kas viņu pārvestu pāri, pat visu savu tēva valsti, ja tikai tiktu laikā pie savas brūtes. Mūsu kapteinis pieteicās viņu aizvest. Princis prieka pilns iekāpa viņa kuģī. Kapteinis nu pataisīja pirmo mezglu vaļā: sacēlās tāds ceļa vējš, ka kuģis zibeņa ātrumā aizšāvās par jūŗu projām. Jau otrā rītā princis ieraudzīja no tālienes savas brūtes tēva pili. Princis tikko vēl laikā nonāca pilī - viņa brūti patlaban kā gribēja salaulāt ar citu. Tagad nu viss vēl izgāja labi un princis pēc kāzām tur palika par ķēniņu. Kapteinis brauca atpakaļ uz savu nopelnīto valsti. Braucot viņš domāja: "Kam man tādas valsts vajaga, lai viņu ņem kāds cits, kas grib - kas man te nekait manā kuģī; bet apskatīties gan jau apskatīšos, kā viņi tur dzīvo."

Viņš nobrauca pie vecā ķēniņa un arī tam izstāstīja savu nodomu, ka negribot viņa valsti par prinča aizvešanu - tik jauka dzīve nevienam ķēniņam nevarot būt, kā viņam kuģī. Vecais ķēniņš viņu uzaicināja, lai taču viņš kādu laiciņu paciemojoties pie šā. Kapteinis palika no iesākuma tik uz kādām dienām, bet vēlāki vairs nemaz negribēja braukt projām: vecajam ķēniņam bija skaista princese un tā viņam ļoti patika.

Kādā dienā atbrauca princesei precinieki: viens valdinieks turpat no jūŗas salas precēja pēc viņas. Bet princese bija ieskatījusies kapteinī un atteica preciniekiem. Tie nelikās būt par to visai apvainoti un lūdza veco ķēniņu, lai ļaujot viņiem nakti pārgulēt turpat pilī. Vecais ķēniņš to labprāt atļāva un vēl labi preciniekus pacienāja. Bet otrā rītā tos vairs pilī neatrada. Viņi bija aizbēguši un nozaguši arī princesi. Vecais ķēniņš no bēdām nezināja, ko darīt. Viņš skaidri zināja, ka no salas valdītāja nagiem nekad vairs savu meitu neatdabūs, jo viņu nevarēja nekādi apkaŗot. Salai visapkārt bija lieli klinšu kalni un ūdenī daudz slepenas klintis, tā ka pie salas nemaz nevarēja piebraukt. Bet kapteinis nezaudēja dūšu. Viņš paņēma savus ļaudis līdzi un brauca uz salas pusi. Tikko viņš salai tuvojās, salenieku kuģi nāca viņam visi pretī. Kapteinis turpat jūŗā izmeta savam kuģim enkurus un tad līdz kā ienaidnieku kuģi piebraukuši līdz aizām un slepenajiem klints ragiem, kapteinis atraisīja abus mezglus. Acumirklī sacēlās briesmīga vētra: viļņi trakoja, bangas šķēlās, ienaidnieku kuģu masti krakšķēja, ļaudis vaimanāja. Arī kapteiņa paša kuģi jūŗa pie enkura svaidīja ka rieksta čaumalu šurpu, turpu. Pēc brīža kapteinis atraisīja trešo mezglu un nu viss apklusa, viļņi nostājās - bija redzamas tikai vēl salauztās kuģu sienas, sadauzīti cilvēku līķi, visādas kuģa lietas. Dzīvi tikai bija palikuši salas valdnieks un nozagtā ķēniņa princese. Kapteinis tūliņ devās ar saviem ļaudim malā, atņēma salas valdniekam princesi, nokāva viņu pašu un tad brauca ar princesi atpakaļ uz mājām. Drīzi vien izrīkoja varenas kāzas - kapteinis un princese precējās. Pēc kāzām kapteinis palicis par ķēniņu, bet reizēm vēl arī pabraukājis pa jūŗu. Savu vēja auklu ar trim mezgliem tas tad ikreizes ņēmis līdzi.