Reiz vienam tēvam bija ļoti slinks dēls. Caurām dienām viņš cita nekā nedarīja, kā tika braukāja pa grāvi vai upi, iesēdies kausā vai pirts ķipī, vai arī uzsēdies uz zāles ķulmja. Tēvs un māte par to uz dēlu bieži dusmojās un to arī pēra, bet nekas nelīdzēja. Māte reiz teica tēvam, ka jāpagādā kāds kuģinieks, kas iemācītu puiku braukt pa jūŗu, lai tad viņš braukā un pelna maizi, jo pēršana tā kā tā nelīdzot. Viņi nu arī atrada tādu kuģinieku un tas paņēma puiku mācībā. Tēvs pagādāja kuģīti un puika ar savu skolotāju devās jūŗā. Kad bija jau jūŗā iebraukuši puika prasīja: "Ko iesākšu, kad vētra sacelsies? Es jau nemāku kuģi valdīt."

Tad kuģinieks izņēma no kabatas vienu dzijiņu ar trim mezgliem un teica: "Kad tu pirmo mezglu atraisīsi, tad būs tāds vējš, ka visa jūŗa uz krastu gāzīsies; kad atraisīsi otru mezglu, tad viss atkal paliks rāms; bet kad atraisīsi trešo mezglu, tev būs labs ceļa vējš."

Vienu dienu viņi ar savu kuģi iebrauca ostā, kurā stāvēja daudzi kuģi un gaidīja uz ceļa vēju. Jaunais kuģinieks, pa krasta malu staigājot, satika princi, kas bija ļoti noskumis un arvien gŗūti nopūtās. Viņš nu prasīja princim, kādēļ šis esot tāds bēdīgs.

"Es esmu saderinājies ar viena ķēniņa meitu," atbildēja princis, "un uz rītu ir noliktas mūsu kāzas, bet arvien vēl nav ceļa vēja es netikšu pie savas līgavas, un viņa aprecēs citu."

Kuģinieks viņu apmierināja un solīja savā kuģī aizvest princi pie viņa līgavas. Princis bija ļoti laimīgs un apsolīja viņam dot pusi no savas valsts ja viņš laikā tiks pie savas līgavas.

Viņi abi sēdās kuģī un kuģinieks atraisīja trešo mezglu, sacēlās tūliņ ceļa vējš un tie devās ceļā. Jau vakarā ķēniņa dēls bija pie savas līgavas. Kad kuģinieks brauca prom, princis iedeva viņam vēstuli, lai to nododot viņa tēvam, vecajam ķēniņam. Kuģiniekam atbraucot, pie šī ķēniņa bija lielas viesības, jo bija sabraukuši daudzi ķēniņu dēli lūkoties skaistajā ķēniņa meitā. Šie ķēniņa dēli dzēra un priecājās cauru nakti, līdz beidzot visi pilī apgūlās. Bet no rīta, kad cēlās, pamanīja, ka ķēniņa meita ir nozagta. Visi bija ļoti bēdīgi, bet jo vairāk pats ķēniņš.

Kuģinieks tad sacīja: "Nebēdā, ķēniņ, gan mēs viņu atradīsim, sēdies tik manā kuģī un brauksim viņu meklēt."

Trešo mezglu atraisījuši, viņi aizbrauca ar ceļa vēju un drīzā laikā nonāca līdz vienai salai, kur bij apslēpta ķēniņa meita. Lai dabūtu ķēniņa meitu, viņš atraisīja pirmo mezglu, iepriekš savu kuģi noenkurojot. Sacēlās milzīga vētra un jūŗas ūdeņi bruka salai virsū un sāka to postīt. Visi ļaudis nu bēga uz kuģi, bet kuģinieks nevienu nelaida virsū. Uzņēma tikai ķēniņa meitu un aizbrauca. Ķēniņš bija ļoti laimīgs, ka atguvis savu meitu. Atbraucis mājās viņš atdeva kuģiniekam savu valsti un savu meitu par sievu.