Vienreiz zvejnieki no Vidzemes jūrmalas braukuši ar laivu Dundagā lešķu (plekstes Talsu apg.) iepirkt un Rīgā pārdot, papelnīties. Un tur Dundagā gadījies vecs zvejnieks, kas pārdevis lešķu labu tiesu par lētāku naudu. Šie nopirkuši pilnu laivu. Kad taisījušies atpakaļ braukt, vecis iedevis tādu aukliņu ar trim mezgliem, pamācīdams: lai to vienu mezglu jūŗā atraisot - būšot labs ceļa vējš bet, no Dieva puses, lai sargoties tos citus mezglus raisīt. Labi, tūliņ jūŗas selgā atraisījuši pirmo mezglu. Vadzi! - acumirklī saceļas tāds brangs ceļa vējš, jāsaka, svied tikai airu pie malas un cel zēģeles augšā. Nu brauc, brauc - bet šiem pārliekam gribētos zināt, kas tad būšot, ja citus mezglus atraisīšot. Cits gan atrunā: vecis aizliedzis, vecis aizliedzis; bet šie nevar taču nociesties - raisīs otru mezglu arī vaļam. Bet - lai Dievs pasargā! - tūdaļ saceļas tāda vētra, ka tik spēj zēģeles un stūri valdīt. Laiva skrien kā putns un jūŗa met kūliņus pāri par galvu; tomēr ļaunums nekāds nenotika un šie drīzi jau pie mājām. Bet nu gribētos tā zināt, kas taču notikšot, ja trešo mezglu atraisīšot. Viens gan atrunā: vecis aizliedzis! bet citi tiepjas: "Ē! ko tur niekus var kaitēt, tepat māju tuvumā!"

Nu labi - un tā atraisa arī. Bet še nu mācība: uz reizi saceļas tāds viesulis, tādas sīpas, ka jūŗa putās balta vārās un šiem izsit visas lestes pār malu; vēl pateica Dievam, ka paši dzīvi iztika malā.