Viens kungs reiz aizgājis kaŗā un tur pazudis. Sieva ar dēlu gaida to mājā, bet nevar sagaidīt. Kad nu nedabūj nekādu ziņu, tad māte ar dēlu iet paši kungu meklēt. Iedams dēls uziet zemē vienu jostu un grib to pacelt, bet māte saka, kam šis tādus niekus ņemot rokā. Dēlam tomēr josta patīk un, mātei neredzot, šis to paņem un ajož ap vidu. Dēls tagad sajūt tādu lielu spēku, ka viņš var vai kokus ar visām saknēm izraut.

Tālāku ejot, māte ar dēlu iegriezās vienā mājā un pārgulēja tur par nakti. Mājas saimnieks bija milzis, kas mātei tūliņ piemetās par draugu. Dēlam nepatīk milzis, bet šis dēlu pavisam nevar ieraudzīt. Reiz abi sastrīdās un milzis grib dēlu nogalināt, bet dēls ir stiprāks un itin viegli nogāž milzi gar zemi. Milzis gan nekā nesaka, bet dusmas viņam ir vēl lielākas. No mātes viņš dabūj zināt, ka dēla spēks atrodas jostā, un nu nozog par nakti to jostu, kamēr dēls guļ. Rītā milzis aizviļ dēlu uz mežu un izduŗ tur viņam acis.

Nu dēls maldās raudādams pa mežu, kamēr pēdīgi viņam piesitas viens suns. Suns viņu aizved pie viena avotiņa un lūko tam izrādīt, lai šis tur nomazgātu savas acis. Dēls arī sāk mazgāt slimās acis, kamēr tās atkal sadzīst un viņš paliek redzīgs. Par dienu dēls ar suni nostaigā pa mežu, bet vakarā viņi aiziet klusām uz milža māju. Suns nu ielien milža istabā, paņem tur dēla jostu, ko milzis bija uzlicis pie savas gultas uz galda, un atnāk ar to pie dēla. Šis tagad apjož atkal savu jostu un nu ir atkal tikpat stiprs kā senāk. Viņš nu iet pie milža, pamodina to un prasa, kādēļ šis viņam acis izdūris. Milzis pamostas, ķeŗ pēc jostas, bet jostas vairs nav. Nu šis meklē kādu ieroci un taisās dēlam uzbrukt. Dēls to pamana, sagrābj milzi cieti un tikmēr cīnās, kamēr pēdīgi to nosit.

Kā nu milzis ir pagalam, tā arī suns pārvēršas par dēla tēvu, jo milzis to agrāk bijis nobūris. Tēvs, māte un dēls tagad atkal ir visi kopā, izlīgst savā starpā un dzīvo priecīgi.

P i e z ī m e. Pie šās pašas pasakas var arī pieskaitīt trešā sējuma 14. pasakas trīs variantus (no 3. līdz 5.). P. Š.