Vecos laikos kaŗa laukā tika nošauts viens ģenerālis un viņa sieva ar dēlu palika vieni paši. Mājā viņiem bija gŗūti dzīvot un viņi aizgāja uz svešām zemēm labāku dzīvi meklēt. Pa ceļu ejot, dēls ieraudzīja zemē vienu jostu, bet māte sacīja, lai tas jostas neņemot augšā. Dēls negribēja klausīt, paņēma jostu un apjoza to sev ap vidu. Tad dēls palika tik stiprs, ka varēja kokus ar visām saknēm izraut.

Tā nu viņi gāja atkal tālāku un pēdīgi iegāja vienā lielā alā, kur dzīvoja melnie cilvēki un ganīja aitas. Vakarā abi apgūlās alā un dēls nolika savu jostu uz galdiņa. Melnie cilvēki, ieraudzījuši savādo jostu, nozaga to par nakti, kamēr dēls gulēja. Rītā pamodies, dēls redz, ka jostas vairs nav, ļoti saskaistas un sāk melnos sist. Trīs melnie paliek uz vietas pagalam, bet ceturtais, kam tā josta bija, izbēga. Ģenerāļa dēls dzenas arī ceturtajam pakaļ, bet tas nu bija daudz stiprāks par šo. Melnais nu viņu uzvar un izdur tam vienu aci. Nu dēls sāk staigāt pa mežu un nedrīkst vairs griezties uz alu atpakaļ. Mežā viņam piesitas mazs sunītis, skrien tam pa priekšu un ved no meža laukā. Pēdīgi dēls iznāk no meža un atrodas atkal lielās alas priekšā. Tur viņš satiekas atkal ar melno cilvēku, aizmaksā tam naudu un tad paliek ar māti alā dzīvot.