3. A. 590. Latgales pasaka, Latvju kultūras kr.

Reiz dzīvoja kāds ķēniņš un viņam bija viens dēls. Kad dēls bija liels izaudzis, viņam bija jādod solījums: ja viņš precētos tad nedzīvos ar savu sievu ilgāki kā divi gadi; pēc diviem gadiem sievu nokaus vai iemūrēs tornī. Šo solījumu dēls deva ķēniņam.

Ķēniņš lika kurpniekam pašūt kurpi, ko tad nodeva dēlam, teikdams: "Ar šo kurpi apbrauc pasauli, un uzmeklē kādu meitu, kam kurpe derētu. Viņu tad arī ņem par sievu."

Ķēniņa dēls arī devās ceļā. Kamēr viņš braukāja pa pasauli, ķēniņš un ķēniņene nomira. Vienā valstī viņš patiešām atrada meitu, kam kurpe derēja, veda to uz māju un svinēja kāzas. Pēc kāda laika viņiem piedzima dēls, kas auga ne pa dienām, bet pa stundām. Kad pirmais gads bija pagājis, ķēniņš, atcerēdamies savu solījumu, palika bēdīgs, gandrīz vai slims. Ķēniņiene gan prasīja, kas kaiš, bet viņš nekā nestāstīja. Otrā gada beigās viņš bija vēl bēdīgāks. Beidzot viņš savai sievai pastāstīja, ka esot devis tēvam solījumu nedzīvot ar sievu ilgāk ka divi gadi, un pēc tam viņu nokaut vai iemūrēt tornī. Ķēniņam bija žēl sievas, viņa lūdza, lai labāk viņu iemūrē tornī, ko viņš arī darīja un slepeni nesa viņai barību.

Dēls pa gadiem izauga liels un lika kalējam nokalt trīs birkavi smagu plinti. Kad plinte bija gatava, viņš aizbrauca pēc tās ar četriem zirgiem, bet zirgi tikko varēja to pārvest mājā. Šeit nu astoņi vīri mēģināja to izcelt no ratiem, bet nevarēja to pat pakustināt. Tad pienāca dēls un viens pats izcēla plinti no ratiem.

Drīz vien viņš gāja uz medībām, lai izmēģinātu, vai plinte arī labi šauj. Visu dienu viņš velti izstaigāja un mājā pārnāca tukšā. Otrā dienā viņš gāja atkal un, pa mežu staigājot tālumā kaut ko ieraudzīja. Gāja tuvāk un nu redzēja, ka tas ir liels tornis. Piegājis klāt, viņš sauca: "Vai te kāds dzīvo?"

Kad nu neviens neatbildēja, tad viņš no jauna sauca: "Ja neviens neatbildēs, tad es šaušu, tā ka viss tornis sagāzīsies!"

Tad kāda balss no torņa runāja: "Nešauj, es esmu tāds pats cilvēks kā tu."

Viņš arī nešāva un nu abi sāka sarunāties un drīz vien abi saprata, ka viņš ir dēls un māte. Mājā pārnācis, viņš prasīja ķēniņam, kur esot viņa māte. Ķēniņ atbildēja, ka māte esot mirusi. Tad dēls gribēja redzēt viņas kapa vietu. Ķēniņš arī noveda dēlu pie kāda kapa un teica, ka tas ir viņa mātes kaps. Dēls gribēja, lai mātei sarīko lielas bēres. Tā nu tēvam gribot negribot bija jārīko bēres. Dēls noteica sulaiņiem, ka neviens nedrīkst nest ēdienus uz galda, kā tikai viņš. Tā arī notika, dēls viesiem pienesa ēdienus, kur piejauca klāt miega zāles. Visi arī paēda, bet drīz vien aizmiga, kur nu katrs sēdēja vai stāvēja. Kad visi bija aizmiguši, viņš iegāja stallī, paņēma zirgus un brauca pie mātes. Viņš izlaida māti no torņa un lika, lai māte viņu pagaida, kamēr viņš aizvedīs zirgus. Paņēmis plinti, viņš atgriezās atkal pie mātes un tad abi devās prom. Viņi ilgi gāja pa mežu, pienāca jau vakars, bet apkārt bija tikai mežs un mežs. Viņi nu redzēja, ka ir aizmaldījušies, un tā nakts bija jāpavada apakš kāda liela koka. Kad uzausa gaisma, dēls uzkāpa koka galotnē, lai apskatītos, vai kur tuvumā neredz kādu māju. Viņš tikmēr lūkojās visapkārt, kamēr arī ieraudzīja tālumā kādu melnumu. Tad viņš sauca mātei lai viņa arī labi ievēro, uz kādu pusi viņš rāda. Tā nu viņi gāja ilgu laiku uz to pusi, līdz beidzot nonāca pie kāda liela akmeņa. Dēls to nocēla kā rāceni un tur apakšā bija 32 milžu mājoklis, ar trīsdesmit diviem kambaŗiem. Tā ka visi milži bija izgājuši, viņi te apmetās uz dzīvi.

Kādu dienu dēls izgāja uz medībām. Pa to laiku atnāca viens milzis, bet ieraudzījis, ka akmens ir nocelts, sāka bēgt. Sieva to pamanīja un sauca, lai nemūk, ka viņa ir tāds pats cilvēks kā viņš. Bet milzis teica: "Kā tad tu vari būt tāds pat cilvēks kā es? Mēs 32 milži varam šo akmeni tikai ar pūlēm nocelt un tu to esi viena pati izdarījusi."

Sieva atbildēja: "Es neesmu to darījusi, akmeni nocēla mans dēls, kas tagad aizgājis uz medībām."

Viņi tik ilgi runājās, kamēr viens otram ļoti iepatikās. Tā ka dēls viņiem bija par kavēkli, tad tie sāka gudrot, kā to varētu nogalināt. Beidzot viņi izgudroja, ka māte izliksies ļoti slima, sūtīs viņu pēc veselības ūdens, kas ir citu milžu dzīvoklī. Milži viņam uzbruks pa to laiku, kad dēls smels no akas ūdeni. Dēls arī aizgāja pēc veselības ūdens. Iznāca viens milzis un sāka ar viņu strīdēties, līdz beidzot iesāka kauties. Tad iznāca vēl 30 milži un viņi kāvās trīs dienas un trīs naktis, bet ķēniņa dēls tomēr uzvarēja un nokāva visus milžus. Tad viņš iegāja milžu kambaŗos, un tur atrada pie sienas piesietu meitu. Ķēniņa dēls to atsvabināja, un viņa izstāstīja, ka viņa esot ķēniņa meita, ko milži esot nozaguši. Viņi viens otram labi patika un ķēniņa meita viņam apsolījās par sievu. Viņa pārlauza savu gredzenu, pusi iedeva ķēniņa dēlam, bet otru paturēja sev, teikdama: "Kad atkal satiksimies, tad svinēsim kāzas."

Tā abi izšķīrās un dēls aizgāja uz savu māti. Tikko milzis ieraudzīja dēlu, viņš paslēpās pagultē. Kad māte izdzēra ūdeni viņa izlikās, ka paliktu vesela. Dēls pastāstīja, ka viņš jau esot nokāvis trīsdesmit vienu milzi, un ka gribot dabūt savās rokās arī trīsdesmit otro. Nākošā dienā dēls gāja milzi meklēt, bet māte ar milzi nosprieda, ka māte dos dēlam labus ēdienus un prasīs, kur viņa spēks atrodas.

Ķēniņa dēls pārnāca mājā, bet milzi vairs neatrod. Māte bija pret viņu ļoti laipna, lika tam priekšā visādus gardus ēdienus un jautāja, kur viņa spēks atrodas. Bet dēls nekā nesacīja. Arī nākošā dienā viņš nevarēja milzi atrast. Viņam, mājā pārnākot, milzis palīda pagultē un māte deva viņam vēl labākus ēdienus un dzērienus un prasīja kur mīt viņa spēks. Dēls gan negribēja teikt, bet tad tomēr atbildēja: "Ja nu tu tik ļoti gribi zināt, teikšu ar. Man uz galvas ir trīs zelta mati, ja tos nogriež, tad mans spēks ir pagalam."

Kad dēls aizgāja gulēt, milzis izlīda no pagultes, paņēma dzirkles un nogrieza viņam trīs zelta matus.

Parasti no rītiem, kad dēls saspieda rokas, no tām tecēja zupa; bet kad šorīt viņš saspieda, zupa netecēja. Tad viņš izsaucās: "Māte, kālab tu esi mani nodevusi?"

Milzis tūlīt viņu saķēra un gribēja to nokaut, bet māte neļāva, teikdama, ka negrib redzēt sava dēla asinis. Viņi paņēma nokarsētu dzelzi izdedzināja ķēniņa dēlam acis un tad to palaida mežā. Viņš ilgi klejoja un maldījās pa mežu, līdz satika lauvu, bet tā viņam nekā ļauna nedarīja un pastāstīja, ka mednieks ir nošāvis viņa bērnus un tagad viņš ir gluži viens. Lauva aizveda ķēniņa dēlu uz savu alu un to apkopa. Tā viņi nodzīvoja kopā desmit gadus. Pa šiem gadiem dēlam atauga trīs zelta mati un līdz ar to viņš bija atkal stiprs.

Vienu dienu dēls ar lauvu gāja pastaigāt. Nogājušiem kādu gabalu, dēls dzird, ka kāds brauc. Viņš nostājās uz ceļa un sāka gaidīt. Parādījās kariete, kurā sēdēja lepns kungs. Neredzīgais ķēniņa dēls sauca, lai apstājas, bet tie tik brauc tālāk. Tad dēls sagrāba riteni un rati ar visiem četriem zirgiem apstājās. Kučiers sita viņam ar pātagu pa rokām, bet kungs to neļāva, jo tam bij bailes no svešnieka spēka. Abi sāka sarunāties, kungs tad noprata, ka lielais stiprinieks ir akls. Kungs tam pateica, ka viņš pazīstot vienu princesi, kas uzjem un apkopj nabagus. Neredzīgais bija ar mieru braukt kungam līdzi un tas viņu noveda pie princeses. Aklais ķēniņa dēls bija kādu mēnesi nodzīvojis pie savas labdares, kad dabūja zināt, ka viņa ir tā pati princese, kas viņam bija solījusies. Viņš izlikās ļoti slims un lūdza sulainim, lai dod viņam nodzerties no ķēniņa meitas biķeŗa, tad viņš paliks vesels. Viņam nu arī padeva dzert no šī biķeŗa. Izdzēris pus biķeŗa, viņš ielika tur iekšā princeses gredzena pusi. Kad princese biķeŗi gribēja nolikt, tad tur kaut kas noskanēja. Viņa nu ieraudzīja gredzena pusi un tūliņ to pazina. Par to viņa pastāstīja savam tēvam un abi nu aizgāja pie neredzīgā ķēniņa dēla. Vecais ķēniņš gribēja tūlīt rīkot kāzas, bet dēls gribēja iepriekš noiet pie sava tēva. Ķēniņa meita gāja viņam līdz. Ceļā viņi ieraudzīja strautiņa malā smuku lūdzamu namu. Tur viņi apsēdās atpūsties. Ķēniņa meita redzēja, ka divi putniņi plūcās un viens otram izknāba acis, tad viņi nolaidās pie strautiņa, trīs reizes nomazgājās un tapa atkal redzīgi. Viņa vedināja arī savu ceļa biedru strautā nomazgāties, bet tas atteica: "Mana māte izdūra man acis un tu laikam gribi mani noslīcināt."

Viņa teica: "Nē, es tevi negribu noslīcināt, un ja tev bailes, tad apķeries man ap vidu, un ja tu slīksi, tad slīksim abi."

Dēls tā arī darīja, nomazgājās vienu reizi, acis kļuva kā gaišākas; otrreiz nomazgājies, viņš manīja jau gaismu; pēc trešās reizes viņš varēja jau visu labi redzēt. Abi bija nu ļoti priecīgi, uzlūdza uz kāzām ķēniņa dēla tēvu, māti un arī milzi.

Bija nospriests, ka pie kāzu galda katram pēc kārtas jāstāsta savi piedzīvojumi. Kāzas tika lepni svinētas, pie galda visi stāstīja par saviem piedzīvojumiem. Kad pienāca milža kārta runāt, viņš palika gluži bāls un sāka stāstīt, bet kad viņam bija jāsaka, kā viņš ķēniņa dēlam izdūris acis, viņš lēca no galda augšā un gribēja aizmukt, bet ķēniņa dēls viņu sagrāba, teikdams: "Nu ir par vēlu, no manis tu vairs neaizmuksi."

Milzi izveda ārā, puiši pie katras kājas piesēja pa zirgam, kas milzi sarāva gabalu gabalos.

Māti iemūrēja atpakaļ tornī, bet ēst viņai vairs nedeva, un viņa tur nomira badā.

Kāzas svinēja tālāk jo lepnas un abi jaunie dzīvoja ļoti laimīgi visu savu mūžu.

P i e z ī m e. Pasaka ir atstāstīta rakstu valodā. P. Š.