Sensenos laikos, kad vēl koki runāja un nauda staigāja, viena ķēniņa valstī izmira visi ļaudis, un tur palika tikai ķēniņa dēls ar savu māti. Viņi dzīvoja, dzīvoja savā valstī, kamēr viņiem tur sāka apnikt, tādēļ ka visi apkalpotāji bija nomiruši un pašiem visu vajadzēja darīt. Tad ķēniņa dēls ar savu māti aizbrauca uz citu valsti, kur vēl dzīvoja ļaudis, bet piebraukuši tur, arī šai valstī bija visi jau izmiruši. Tā viņi izbrauca divas valstis, bet nekur vairs neatrada cilvēku. Trešā valstī līdz pusei nobraukuši viņi ierauga vienu cilvēku, kas kājas vien cilā. Ķēniņa dēls, to ieraudzījis, uzsauc: "Ej, cilvēks, griez mums ceļu, citādi es tevi sabraukšu."

Bet gulētājs nemaz neklausās. Šis gulētājs bijis velns, kas pārvērties par cilvēku. Ķēniņa dēls vēl reiz sauca, bet velns nelikās ne dzirdot. Tad ķēniņa dēls izlēca no karītes, pajēma pātagu, pieskrēja pie velna, sapēra to, iesvieda grāvī un brauca atkal tālāk.

Aizbraucis aiz kalna, viņš redz, ka tur ir kāda vieta, kas apaugusi ar skaistu āboliņu. Tur nu viņi nospriež atpūsties. Ķēniņa dēls atgulstas un palaiž zirgus āboliņā, bet viņa māte aiziet paskatīties, ko tas svešais cilvēks dara, ko viņas dēls iesvieda grāvī. Kad viņa piegāja klāt, tad tas jau bija izlīdis no grāvja un gulēja atkal uz ceļa. Ķēniņiene piegājusi pie gulētāja, prasa: "Kas tu tāds par vīru esi?"

Velns nestāstīja vis taisnību, bet meloja un sūdzējās, tā ka ķēniņienei palika viņa ļoti žēl, un viņa sāka raudāt. Velns viņai saka: "Ja tev ir manis tik žēl, tad tu man gan vari palīdzēt. Es palikšu par mazu tārpiņu un tu pajem mani un ieliec kabatā un brauc tik tālāk ar savu dēlu. Beidzot jūs piebrauksit pie ļoti skaistas muižas un tavam dēlam tur ļoti patiks. Šī muiža ir mana. Tavs dēls nu paliks manā muižā dzīvot, jo viņam tur ļoti patiks. Vēlāk mēs, tur dzīvodami, tiksim ar viņu galā."

Ķēniņiene tam paklausa un izdara visu, ko velns teicis. Velns paliek par tārpiņu, ķēniņiene to iebāž kabatā un aiziet pie dēla. Viņi sajūdz zirgus, brauc atkal tālāk un pēdīgi piebrauc pie skaistas muižas, kur nu ķēniņa dēls ar māti ieiet iekšā. Istabas vidū tur stāv viens liels galds, apklāts ar baltu galdautu. Ķēniņa dēls, neko nedomādams, uzsit ar pātagu uz galda. Te - kur bijuši, kur nebijuši - divpadsmit sulaiņi klāt un prasa: "Nu, kungs, kādu darbu dosi?"

Ķēniņa dēls saka: "Lai uz šā galda būtu visādi ēdieni un dzērieni."

Sulaiņi arī tūliņ visu atnesa. Tā nu viņi paēd un padzer, ķēniņa dēls aiziet apraudzīt zirgus, bet ķēniņiene tai brīdī iedomājas par tārpiņu, ko bija ielikusi kabatā. Tikko izņem tārpiņu no kabatas, tas nu pārvēršas par skaistu jaunu cilvēku, kas šai ļoti patīk. Ķēniņiene saka: "Mēs nu varētum labi dzīvot, bet kā tiktu no dēla vaļā?"

"Es gan zinātu," saka tas cilvēks, "bet es baidos, vai tu būsi ar to mierā. Tu viņu nosūti pēc veselības ūdens uz vienu kalnu, kas atrodas ne tālu no mūsu muižas. No turienes gan viņš vairs atpakaļ neatnāks, jo to ūdeni apsargā mans vidējais brālis, kas ir daudz stiprāks par mani un pārspēs tavu dēlu."

Ķēniņiene bija ar mieru un sūtīja savu dēlu pēc veselības ūdens. Dēls arī mātei paklausīja un aizgāja. Paiet labu gabalu un redz, ka aiz kalna ceļa malā guļ kāds cilvēks, ļoti liela auguma, bet ar nocirstu galvu. Ķēniņa dēls, piegājis pie galvas, saka: "Ak tu, galviņa, galviņa, tev bija tāds spēks, bet tomēr tevi nocirta."

Te tūliņ galva sāka kustēties un runāt: "Ja tev manis ir žēl, tad tu man vari palīdzēt. Izroc bedri un ieliec tur mani, jo še mani dedzina saule un velni staigādami miez man virsū."

Ķēniņa dēls tam paklausa, izrok rokām bedri un ieliek galvu iekšā. Kad tas bija izdarīts, tad galva sacīja: "Nu tagad, dēls, es tev atdošu savu spēku, jo man tas vairs nav vajadzīgs. Nāc pie manis bedrē un pieliec savu muti pie manas!"

Ķēniņa dēls pieliek savu muti pie galvas mutes. Tad galva pūta pirmo reizi ķēniņam mutē un viņš tikko noturās uz kājām. Kad viņa pūta otru reizi, tad viņš nokrita zemē. Kad galva pūta trešo reizi, tad dēls uzskrēja gaisā kā spalviņa, bet atkal nokrita bedres malā. Tur viņš nu nogulēja trīs stundas, bet kad pamodās, tad bija ļoti, ļoti stiprs, tā ka ar vienu grūdienu aizbēra bedri, kurā gulēja galva. Bedri viņš glīti apkopa, pataisīja no žagariem krustiņu un uzlika virsu. Tad viņš gāja meklēt veselības ūdeni. Iet, iet un redz, ka ir ļoti augsts kalns un pašā kalna virsotnē uz akmeņa sēd velns. Ķēniņa dēls, piegājis pie velna prasa: "Ko tu te sēdi?"

"Man jāsargā veselības ūdens, kas atronas zem šā akmeņa," velns tam atbild.

Ķēniņa dēls piegāja pie velna, salauza viņu smalkās druskās, kaulus saberza uz akmeņa kā tabaku un izpīpēja. Tad viņš piegāja pie akmeņa, novēla to no avota un veselības ūdens nu izplūda pa visu pasauli. Visi ļaudis, kas bija nomiruši, tagad atdzīvojās. Kamēr dēls bija gājis pēc veselības ūdens, bija pagājušas kādas trīs nedēļas. Velns ar ķēniņieni nu ļoti priecājās, ka dēls vairs neatgriezīsies. Bet ķēniņa dēls sveiks un vesels piesmēla pudeli ar veselības ūdeni un gāja atpakaļ uz muižu pie savas mātes. Viņš jau bija tuvu pie mājas, kad velns, pie loga sēdēdams, to ieraudzīja. Izbijies velns tūliņ skrien pie ķēniņienes un saka: "Nu mums nebūs labi. Tavs dēls ir laikam nositis manu brāli. Bet tagad tu viņu sūti pēc dzīvā un mirušā ūdens, ko sargā mans vecākais brālis. No tā gan viņš drīz vaļā netiks."

Ķēniņiene atkal paklausīja, ko velns tai teica. Kad ķēniņa dēls taisīja durvis vaļā, tad velns palika par tārpiņu un ķēniņiene to ielika kabatā. Kā jau bija norunāts, savu dēlu viņa atkal aizsūtīja pēc dzīvā un mirušā ūdens. Ķēniņa dēls bija mātei paklausīgs un tūliņ arī aizgāja. Aiz kāda kalna viņš redz ceļa malā tādu pašu galvu, kā pirmo reizi.

Piegājis pie galvas, viņš saka: "Ak tu galviņa, galviņa, tev bija tāds spēks, bet tomēr tevi nocirta."

Te tūliņ galva sāka kustēties un runāt: "Ja tev manis ir žēl, tad tu man vari palīdzēt. Izroc bedri un ieliec tur mani, jo te saule mani ļoti dedzina un velni staigādami miez man virsū."

Ķēniņa dēls atkal paklausa, izrok ar rokām bedri un ieliek galvu iekšā. Galva saka: "Nu tagad, dēls, es tev atdošu savu spēku, jo man tas vairs nebūs vajadzīgs. Nāc tagad pie manis bedrē un pieliec savu muti pie manas!"

Ķēniņa dēls pieliek savu muti pie galvas mutes. Galva pūta pirmo reizi dēlam mutē, un viņš tikko noturējās uz kājām. Kad tā otru reizi pūta, tad šis jau nokrita gar zemi. Kad galva pūta trešo reizi, tad dēls uzskrien gaisā kā spalviņa, bet nokrīt atkal bedres malā. Tur viņš nogulēja sešas stundas, un kad pamodās, tad jutās spirgts un stiprs, tā ka ar vienu grūdienu aizbēra bedri, kur gulēja galva. Bedri viņš glīti apkopa, pataisīja no žagariem krustiņu un uzlika virsū. Tad gāja meklēt dzīvo un mirušo ūdeni. Iet, iet un redz, ka tur ir ļoti augsts kalns un pašā kalna virsotnē uz akmeņa sēd velns. Ķēniņa dēls, piegājis pie velna, prasa: "Ko tu te sēdi?"

"Man jāsargā dzīvais un mirušais ūdens, kas atronas zem šā akmeņa!"

Ķēniņa dēls izvelk no kabatas divas pudelītes un prasa, lai tas pielejot, bet velns nelej. Ķēniņa dēls sadusmojās, kā raun velnam aiz ragiem, tā arī sakrita pelnos. Tad viņš atveļ akmeni, pielej vienā pudelē dzīvo un otrā mirušo ūdeni un aiziet uz māju. Velns pie loga ieskāja ķēniņienei galvu, tūliņ ieraudzīja šās dēlu un saka šai: "Nu ar tavu dēlu gan nevar tikt galā. Viņš laikam ir nositis arī vecāko brāli. Bet šoreiz tu viņu nosūti uz raganu pēc āboliem, kas aug viņas dārzā. Vienai ābelei ir tur zelta, otrai sidraba āboli. Kad apēd sidraba ābolu, tad cilvēks paliek pusmūžu vecs, bet kad apēd zelta ābolu, tas paliek kā desmit gadu vecs bērns."

Kad ķēniņa dēls iegāja istabā, tad ķēniņiene viņu sūtīja pie raganas pēc āboliem. Jau trešo reizi atkal nogājis labu gabalu, viņš ieraudzīja ceļa malā tādu pašu galvu, kā pirmās divas reizes. Bet pie šīs galvas līgojās dzīvs zobens. Ķēniņa dēls, piegājis pie galvas, un sacīja: "Ak tu, galviņa, galviņa, tev bija tāds spēks un vēl dzīvais zobens, bet tomēr tevi nocirta."

Te tūliņ galva sāka kustēties un runāt: "Ja tev manis ir žēl, tad tu mani vari palīdzēt. Izroc bedri un ieliec tur mani, jo saule mani ļoti dedzina un velni staigādami miez man virsū."

Ķēniņa dēls arī paklausa, izrok ar rokām bedri un ieliek galvu iekšā. Galva saka: "Ka tu mani paklausīji, es tev atdošu savu spēku un dzīvo zobenu, jo man to vairs nevajadzēs. Nāc tagad pie manis bedrē un pieliec savu muti pie manas, lai es tev varu atdot savu spēku."

Ķēniņa dēls paņem zobenu, iesprauž zemē, tā ka kāts vien paliek ārā un pats iet bedrē pie galvas saņemt tās spēku. Kā galva pirmo reizi pūta, tā dēls pakrita; otru reizi kā pūta, tā dēls kā spalviņa uzskrēja gaisā; bet kad pūta trešo reizi, tad ķēniņa dēls aizskrēja aiz mākoņiem un tikai pēc laba brīža nokrita bedres malā. Ķēniņa dēls nogulēja deviņas stundas, un kad pamodās, tad viņš jutās daudz spirgtāks un stiprāks, kā abas pirmās reizes. Tad viņš ar vienu grūdienu aizbēra bedri, kur gulēja galva. Bedri viņš glīti apkopa, pataisīja no žagariem krustiņu un uzlika virsū, bet zobens, kā zemē bija iesprausts, tā palika. Beidzot ķēniņa dēls pienāca pie raganas. Pie vārtiem piegājis, ieraudzīja, ka tur par sargiem ir vilki, lāči, lauvas un daudz citu zvēru. Ķēniņa dēlam; ieejot, visi zvēri bija aizmiguši un viņš viegli varēja aiziet pie raganas. Ragana sildījās savā istabā pie krāsns. Ķēniņa dēls; iegājis istabā, nostājās uz sliekšņa un gaidīja, ko ragana teiks. Par laiciņu ragana saka: "Vai dēliņ, kā tad tu te tiki, ka es nemaz tevi neredzēju, ka tu tur stāvi? Es te sildījos, tev dēliņ, tas varbūt nepatīk, bet neko nevar darīt, esmu veca."

Tad ķēniņa dēls atsaka: "Nekas, visiem veciem cilvēkiem jau jāsildās."

"Tas gan taisnība," atsaka ragana, "bet ko tad tu teiksi?"

"Mani māte atsūtīja pēc āboliem, kas aug zelta un sidraba ābelēs."

"Nu, dēls, es tev gan viņus iedošu; bet tava māte nedomāja vis, lai tu viņai aiznestu šos ābolus, bet tikai gribēja, lai tu vairs atpakaļ negrieztos. Viņa to tādēļ dara, ka viņai mājā ir velns par brūtgānu, un viņa baidās, ka tu to nemanītu."

Tagad ķēniņa dēlam arī viss palika skaidrs. Tad ragana viņam iedeva prasītos ābolus un divus zvērus par kalpiem. Ķēniņa dēls par šām dāvanām pateicās raganai un gāja uz māju; bet šoreiz nogāja pa citu ceļu, kas veda uz otru ķēniņa valsti. Pēc dažām dienām ķēniņa dēls nonāca otra ķēniņa valstī, pie paša ķēniņa. Pilsētā visas ielas bija izklātas ar samtu, un viņš prasīja ļaudim, kādēļ tā darot. Ļaudis atbildēja, ka rīta gaismai austot, saulei lecot, ķēniņa meitu vedīšot uz jūrmalu čūskai norīt. Ķēniņa dēls brīnījās, kāpēc gan paša ķēniņa meitu gribot atdot čūskai. Viņš nu nodomāja izglābt ķēniņa meitu un stāstīja to arī saviem zvēriem. Lauva saka: "Kāds tad tu būsi kaŗotājs, ka tev nav nekādu ieroču?"

Ķēniņa dēlam tikai tagad ienāk prātā, ka viņam galva iedeva dzīvo zobenu, bet viņš to bija aizmirsis. Viņš nu pastāsta lauvai, kur palicis dzīvais zobens, un lauva to arī atnes trīs stundu laikā.

Otrā dienā ķēniņa dēls jau priekš saules lēkšanas aiziet ar saviem zvēriem uz jūrmalu un gaida, kad atnāks ķēniņa meita. Par neilgu laiku viņa arī atnāk un atsēstas jūrmalā uz akmeņa. Ķēniņa dēls pieiet pie viņas un saka: "Nebēdājies, es tevi izglābšu!"

Ķēniņa meita raudādama atbild: "Manis tagad neviens vairs nevar izglābt, kā tikai Dievs."

"Bet es tevi izglābšu!" droši atsaka ķēniņa dēls.

Par neilgu laiku visa jūrmala sāk līgoties un čūska izbāž trīsdeviņas galvas no ūdens un šņākdama atskrien pēc sava laupījuma. Ķēniņa dēls tūliņ pavēlēja savam dzīvajam zobenam, lai nocērt čūskai visas galvas, un tas arī to izdara ar vienu pašu cirtienu. Tad ķēniņa dēls aizveda princesi uz viņas pili un parādīja, ka viņš to izglābis. Ķēniņš, redzēdams izglābto meitu, nezināja no prieka, ko darīt. Vecais ķēniņš nu atdeva glābējam savu meitu par sievu, un znotu iecēla par ķēniņu savā vietā. Lācis un lauva palika pie viņiem par uzticamiem kalpiem.

Bet negodīgā ķēniņa māte palika pie velna, kas to beidzot nomocīja.

P i e z ī m e. Šī pasaka ir atstāstīta rakstu valodā. P. Š.