Blēdīgā māte.

5. A. 590. Skolotājs Fl. Ankipāns no 70 g. veca Fr. Bondara Ludzas apr. Jakulinsku ciemā.

Dzeivuoja vīna muote un jai Dīvs devja dālu. Šū puikšinu nūkristīja par Juoni. Mozais Juonīts beja ļūti stiprs. Jis ari zynuoja, ka juo tāvs jū ļūti naīredzēja.

Reizi tāvs nūguoja uz kalvi nazi izkalt, ar kū nūkaut muoti un dālu. Dāls tū vysu zynuoja un sacīja muotei: "Muot, bāgam pa ceļu prūjom, tāvs jau kaļ nazi, ar kū mūs nūkaut."

Muote, sasatryukusēs, īklīdzuos: "Bēgsim dreižuok!"

Lai aizbēgtu, jī guoja, guoja pa mežu, bet nikur navar redzēt nivīna dzeivuotuoja, visapkuort tik mežs un mežs. Jī nūceļuoja kaidu nedēļu un tad golu golā atroda mežam golu. Te natuoļi beja radzama pilsāta. Nūguoja jī uz tuo pilsātu, tur navar atrast nivīna cylvāka. Vysas muojas gon vaļā, bet tukšas. Ej, kū gribi, tū dzer un ād. Juonīts ar muoti sasarunuoja pastaiguot pa pilsātu, bet lalitik viņi vīns nu ūtra naizgaist. Juonīts nūguoja pa vīnu īlu, bet muote par ūtru. Juonīts, īdams pa īlu, īrauga sēžūt divpadsmit laupītuoju. Laupītuoji, pamanējuši Juonīti, skrēja uz jū systu. Vysi syta ar kulakim un mītim, bet Juonīts tikkū dzierd, itkai jū ar cysom systu, vai blusas īkūstu. Nūzavērīs Juonīts drusku syta pretim, te uzreizes vysi nūzaguoza un palyka nadzeivi, izjamūt divpadsmitū, kurs vēl drusku pyuta. Tūs pametis, jis nūguoja otkon uz tū vītu, kur beja sarunuojuši ar muoti. Šur jī obēji sasatyka un suoka puorrunuot, kas kū ēdja, kas kū dzēŗa un kas kū redzēja.

Juonīts soka: "Zyni, mam', es redzēju divpadsmit laupītuoju. Jī skrēja mani systu un syta ar kulakim um vāzom. Man tik vīn suopēja, itkam blusa īkūstu. Es jīm nadaudz pretim sytu, un jī vysi nūzaguozja un palyka nadzeivi, izjamūt divpadsmitū, kurs vēl drusku pyutja."

Muote, vairs nikuo narunādama, nūskrēja zuoļu maklātu, ar kū atdzeivynuot divpadsmitū laupītuoju. Jei ari jū izzuolēja un jī apsaprecēja. Nūsametja vysi dzeivuot laupītuoja muojā. Jei tagod cīši namīļuoja Juonīša, pīlyka vysas pyules, lai jū iznycynuotu, un tuodēļ apsamete par slymu. Juonīts muoti ļūti mīļuoja. Jei jū syutīja pēc dzeivuo yudins, poša nazynuodama, vai ir taids šai pasaulē.

Juonīts laiduos ceļā, bet muote, kad jis naradz, ir otkon vasala. Jei dūmuoja, ka Juonīts vairs uz muojaam naatsagrīzs.

Juonīts guoja, guoja kaidu mēnesi un īguoja vīnā nalielā ustabiņā atsapyust. Tanā ustabiņā, sēdēja vaca, vaca vecenīte. Juonīts ar jū suoka runuot un izzynuoja, ka vecenīte ir juo muotes muosa. Kristmuote jam īdeva ēst un povaicuoja, kur jis īškis. Jis atbildēja, ka īškis dzeivuo yudins maklātu. Tad jei pastuostīja, ka jam juoīt par vīnu upi, kur pa viersu tak guns un pa apakšu dzelzs, maisīts ar yudini. Kad jī vēl runuoja, atskrīn kristmuotes dāls Vaņka, kas beja valns. Kristmuote nūglobuoja Juonīti uz cepļa. Vaņka, īskrēj's ustabā, klīdz: "Ui! Ui! kur tuo kristytuo cylvāka smoka nuok?"

Krustmuote atbild: "Pīskraidēj's pa pasauli kristītu cylvāku smokas, īskrēj' tagad bļaun."

Jis apklusa. Pa laiciņu kristmuote soka uz Vaņku: "Ka atītu uz šeni munas muosas dāls Juonīts, kū darētu jam?"

"Nikuo es jam nadarītu, pasabučuotu treis reizes un parunuotu ar jū."

Muote jam paruodīja Juonīti un jis pasabučuoja jū treis reizes un nyu suoka abi runuot. Vaņka izvaicoj ari, kur jis īškis, un Juonīts jam vysu izstuostīja. Tad Vaņka pastuostīja, ka zam ūzula saknem ir taidi vuorti: "Juo tūs puorciersi, tad atrassi taidu zyrgu, kurs skrīn pa gaisu."

Juonīts sadabuoja vuortus, izlauzja jūs un izvedja smuku zyrgu. Uz tuo zyrga juodams, jis ari atnesa muotei dzeivuo yudini.

Muotei gribūt, nogribūt beja juozaceļ, juo zuoles beja dabuotas. Radzādama, ka navar juo izbeigt ar gryutim dorbim, muote pajēmja Juonīti un aizmygušu īsvīdja ceplī, kur jis sadaga korstā gunī.