Vīnu reizi dzeivuoja muote un dāls. Viņim beja moza muojiņa, bet viņi tur nagribēja dzeivuot. Tuopēc viņi laidjās pasaulī meklēt laimi. Īdami viņi īguoja vīnā piļsātā, bet šimā piļsātā nabeja nivīna cylvāka. Dāls, īdams pa piļsātu, satyka laupītuojus un tūs nūsyta.

Vēļuok viņi aizguoja uz sovim rodim, Gaitiņiņu un Skritulīti, kuri dzeivuoja natuoļi nu piļsātas. Dāls lyudzja nu Gaitiņiņa, lai izkaļ viņam zūbynu. Gaitiņiņš izkola, bet tys zūbyns beja par mozu. Tad viņš guoja uz Skritulīti un lyudzja ari ūtrū radinīku, lai izkaļ symtu pudu smogu zūbynu. Skritulīts tyuleņ viņam izkola.

Ūtrā dīnā dāls, īdams pa piļsātu, satyka cyušku ar divpadsmit golvom, ar kuru viņš suoka spākuotīs. Spākuojūtīs viņš cyušku sadzyna zemē un ari pats pīkusis nūgulēja kaidas treis dīnas. Kad cēļās, tad cyuškas jau nabeja un tai viņš guoja uz prīšku. Tuoļuok īdams, viņš satyka kaidu napazeistamu cylvāku, kurs sacēja: "Cyuška, kuru tu sadzyni zemē, nūsyta tovu muoti!" Tad dāls sasadusmuoja un izplēsja tam puišam acis. Tad dāls izplāstuos acis nūlyka zam ūzula saknem un pašu puisi pīsēja pi ūzula un pats aizbāga.

Tymā laikā braucja pa ceļu ļaudis, kuri atraisīja oklū puisi nu ūzula un aizvedja uz kungu par kolpu. Kungs vaicuoja oklajam puišam: "Kur ir tovas acis?"

Puisis atbildēja, ka acis atsarūn zam ūzula saknem. Šam kungam beja dzeivais un nadzeivais yudens. Tad viņš dabūja acis, aplēja ar dzeivū un nadzeivū yudeni un īlyka tuos puišam juo pīres dūbumūs. Tagad viņš otkon labi varēja redzēt. Vēļuok viņš apsaprecēja ar kunga meitu.