Dzejvuoja tāvs, muote un div dāli. Muotei veirs napatyka, viņa gribēja precēt kēneņa dālu. Kēneņa dāls sacēja: "Tikai tod es īšu pi tevis, kad nūnuoveisi sovus obējus dālus."

Muote atdeve puisānus kukaram [pavāram], lai aizvad uz mežu un nūkaun. Kukars aizvede un gribēja kaut. Puikas lyudzīs, lai palaiž vaļā. Muote beja pīsacējuse, lai atnas viņai sirdes juos bārnu. Kukars nūkova mežā div suņus, bet puisānus palaide vaļā.

Guoja, guoja puisāni bruolīši pa mežu. Īraudzīja upi un dūmuoja sleicinuotīs. Tikkū samīdze acis, te jūs nūturēja vīns vecis un īdeve jīm deči, gradzynu un capurīti. Tod guoja puikas tuoļuok, īguoja vīnā piļsātā, tur izzašķeira un nazynuoja vairs vīns ūtra. Tamā piļsātā kēneņš meklēja sovai meitai veiru un sovai valstei vaļdinīku. Nūlyka sveci un pats kēneņš stuovēja kluotu. Kam garumejūt aizzadegs svece, tys byus par meitas veiru un valstis vaļdinīku. Kai guoja jaunuokais bruoļis garum, aizzadedze svece un viņam vajadzēja byut par kēneņa meitas veiru un tuos valstis vaļdinīku. Tai jū aizvede uz kēneņa pili.

Viņš apmaucja capurīti un juo nikas navarēja redzēt. Kēneņš soka: "Es tev, meit, veiru atvežu."

Izstaiguoja kēneņa meita vysu pili, bet navarēja atrast veira. Kad jis nūmaucja sovu capurīti, tad tik īraudzēja jū kēneņa meita. Kēneņa meita sacēja: "Kas mani apkartuos (nospēlēs uz kārtim), tam es byušu par sīvu."

Tys vecīts beja īdevis jam taidu gradzynu, lai juo nikas navar apkartuot. Sāduos abi kartuot un viņš apkartuoja kēneņa meitu. Tod kēneņa meita pajēme jū par veiru.

Reizi viņš īguoduoja, ka viņa bruoļa nav. Tai dūmuojūt, pīskrēja pi pilis stolts puisis, na zyrgā, bet dečī. Tys dečis beja taids, kur gribi, tur aiznes. Vacuokais bruolis beja pasacējis uz deči: "Aiznes mani uz munu jaunuokū bruoli."

Dečis jū ari atnese. Tagad bruoļi sarunuoja nūbraukt uz muojam sova tāva. Kad aizbraucja, tāvs ganēja cyukas, bet muote ar kēneņa dālu beja muojuos. Dāli pajēme tāvu un aizvede uz jaunuokuo bruoļa pili, bet tū kēneņa dālu un muoti nūcierta ar zūbynu.